Divi zem Divi

Brālīši cālīši-Marts un Edvards

Pirmais gads būs visgrūtākais,pirmais gads būs traks-to dzirdēju,kad gaidīju otro mazulīti. Kad mēs plānojām bērnus ar mazu vecuma starpību,tad es īsti nedomāju par to,kas mūs sagaidīs. Es zināju,ka es nevaru to iztēloties un nemaz arī nemēģināju sevi satraukt ar liekām domām. Man pietika zināt,ka brālītis piedzims,kad pirmajam būs 1.4 gadiņi. Speciāli arī nekā negatavojāmies,viss likās organiski rit savu gaitu. 

Rīgas Zoo

Jā, tagad atskatoties uz pirmo gadu,varu atzīt,ka tas bija grūts, bet atkarīgs kā uz to skatās. Tādēļ varu aptuveni pastāstīt,kas man likās grūtākais,kā arī kādēļ kopumā šis gads man daudz ko iemācīja. 

Katram jau arī iekšējās rezerves ir tik, cik ir. Pirmā gada laikā es atklāju, cik tās ir man un kad nepieciešams emocionālo krātuvīti atkal uzpildīt. Bez mūsu radiem,kuri mazos abus regulāri pieskatīja,tas nebūtu iespējams. Un tad domāju,ka būtu diez gan izdegusi. Arī laika gaitā vīrs piefiksēja,kad nepieciešams kāds spontāns brauciens visiem kopā vakarā kaut vai uz jūru. Šis ir viens no svarīgākajiem aspektiem, jo cik pārgurusi mamma var dot saviem bērniem? Ja saka,ka nepieciešams ciems,lai uzaudzinātu bērnu,tad cik liela pilsēta nepieciešama,lai uzaudzinātu bērnus ar mazu vecuma starpību? Visa ciema atbildība uz mammu...ideāli,ja tētis arī maksimāli pieslēdzas. Vēl ideālāk,ja palīdz tuvākā ģimene....vai arī ir iespēja algot regulāri auklīti. 

Kas reāli bija pats grūtākais? 

rīta selfijs, februāris 2018.

Posms pēc dzemdībām (man akūta ķeizara),Marta alerģija un kolikas, iziešana ārā vienai ar abiem, slimošana-gan bērnu,gan mana, maz miega naktī. 

Mani vismīļākie parūpējās,lai pirmās 3 nedēļas pēc dzemdībām es nepaliktu viena ar abiem. Bet jebkurā gadījumā nebija iespēja pilnīgi netraucēti un mierīgi abiem gulšņāt gultā vai iziet garajās 3h pastaigās. Tāpat ēst jāgatavo lielajam,jāmaina pamperi,jāliek dušā. Centos maksimāli necelt vecāko pirmās 3 nedēļas. Bet kad viss ļoti sāp,tad jebko darīt ir grūti,bet nav izvēles..ir jādara. Kopumā gandrīz visu pirmo gadu bija vāveres riteņa sajūta,bieži dabūju apsēsties un atvilkt elpu tikai bērnu diendusas laikā,ja tas arī izdevās. 

Martam ap 2 nedēļām sākās pamatīgas kolikas,bet raudāšana likās trakāka kā ar pirmo. Tas manī

Martam 6 ned, Edvardam 1.6 gadi

radīja bažas. Ņemot vērā,ka viņš stipri atgrūda pienu jau kopš dzimšanas un raudāja,kad negulēja,bet aizmiga,jo bija pārguris no raudāšanas,tad devāmies pie alergologa. Pat nezinu kā funkcionēju tajā laikā. Atceros,ka Edvards mēdza aizmigt pat uz grīdas,kamēr es rokās mierināju traki raudošo Martu. No 5 nedēļām Marts sāka ēst tikai speciālo maisījumu bez piena olbaltuma un bez laktozes, 2.dienā jau trakā raudāšana beidzās. Tad palika tikai tipiskas kolikas,kas katru vakaru ap 19:00 sākās kā raudāšana un nemiers,identiski kā Edvardam..arī līdz pusgadam. Bet mēs tikām šim pāri. Nu tas liekas tik sen...cik ātri pagaist negatīvais tomēr. 

Kā iesim ārā ar 2 maziem? Par to gan domājām...Edvards sāka staigāt 2 nedēļas pirms piedzima Marts. Mēs jau pirms viņa dzimšanas iegādājāmies tandēmratus Icandy Pear,jo tie bija vienīgie rati,kuri ielien mājas liftā. Dzīvojam mēs 7.stāvā. Rati bija salīdzinoši viegli. Grūtākais bija abus

2.pastaiga, es pati vēl nespēju pastumt
ratus operācijas dēļ.

mazos saģērbt,pašai sataisīties un tikt līdz ārdurvīm. Šobrīd tas man aizņem 5-10 minūtes,bet agrāk ap 20-40 minūtēm. Īpaši ilgi ziemā. Ārā ejot, arī bija jāplāno,kad mazais gulēs,paspēt uzķert brīdi,kad ir paēdis,bet vēl nav kašķīgs palicis. Gulēt sākumā mazākais gāja,kad kādu 1h bijis nomodā-tātad bieži. Jāsaplāno viss,lai arī lielajam pastaigas laikā negribās ēst,neuznāk kašķis. Aptuveni zināju,ka Marts gulēs ap 1h miedziņus un tā arī gājām ārā 1x vai 2x dienā uz šiem miedziņiem. Dienas vidū abus centos likt gulēt uz diendusiņu līdzīgi vai vienlaicīgi. Ar laiku tas sāka izdoties arvien labāk. Šobrīd pārsvarā guļu kopā miedziņu ar abiem. Ap Marta 5 mēnešiem sākām izmantot parastos pastaigu ratus,kuriem nolaižās mugura pilnībā. Dažreiz Martu ieliku ergosomā un Edvards sēdēja ratos. Garākās pastaigās šobrīd pat izmantojam 2 ratus.

Problēma, ar kuru nebiju rēķinājusies-slimošana. Ar vecāko dēliņu bijām pie neirologa,kad viņam bija ap 1.6 gadiem. Neirologs neieteica apmeklēt pirmsskolu,jo teica,ka Edvards nav gatavs vēl un reāli 1 nedēļu noies,bet 3 slimos. Negribu iedziļināties visās detaļās,bet kopš sāka iet dārziņā no 2.1 gada-pusgada laikā nogāja aptuveni mēnesi kopumā. 

Oktobris 2018.

Pēc pusgada Edvardu izlēmām vairs nelaist privātajā dārziņā, bet no šī rudens dārziņa gaitas uzsāks abi. Cerēsim,ka lielumu abi būs izslimojuši. Tagad zinu kā tas ir-būt slimnīcā ar tik maziem. Kopumā slimošanu dēļ 3 reizes nācās paviesoties slimnīcās. Tas laikam bija visvislielākais izaicinājums. 

Protams ir grūti,kad bērni slimo,bet vēl grūtāk ir aprūpēt slimus maziņos,kad pati esmu slima. Ja man otreiz būtu otra iespēja,tad es Edvardu nelaistu dārziņā nemaz. Iemesls tik trakām slimošanām gan jau ir psihosomatisks,lai gan saka,ka tāds reāli esot pirmais gads,kad uzsāk dārziņa gaitas. Vienīgais,ka ir daudz labu piemēru,kur pēc šāda trakā pirmā gada,kad daudz slimoja abi reizē, otrais gads ir stipri veiksmīgāks. Uz to arī ceru. 

Par miegu varu teikt tikai to,ka man pirmā gada laikā liela ekstra bija 4 h miega no vietas. Vispār dzīvoju lielā miega badā. Vecākais naktīs murgo,mazākais cēlās ēst. Tas ir brīžos,kad abi bija veseli,ja slimi-miegs praktiski nebija. Laikam arī miega trūkums vājināja manu imunitāti. Miega trūkuma dēļ arī dažreiz uznāca depresīvākas domas un raudulīgums. Kaut esmu tiešām pozitīvs cilvēks. Šajos brīžos mani glāba doma,ka varēšu palūgt mazos kādam pieskatīt un doties ar vīru divatā kādā izbraucienā. Kad jutu,kad ūdens jau smeļas mutē,tad centos ko ieplānot,kaut kur izrauties. 

Māmiņu kluba festivālā,
jūnijs 2018.

Bet viss kopumā skatoties nemaz nav tik neiespējami,nemaz nav tik grūti,kā varbūt biju gaidījusi. 

Ar mazajiem kopā devāmies izbraucienos un ekskursijās pa Latviju,uz vīra darba festivālu, uz Māmiņu kluba festivālu, kur piedalījāmies parādē ar tandēmratiem, svinējām savas laulības baznīcā un Marta kristības,pat dzīvokli izremontējām. Tas viss pamatā prasa pamatīgu un kārtīgu plānošanu un sagatavošanos. Jāizplāno,kad un kur mazie varētu gulēt,ēst,kad mainīt pamperus. Jāsakārto soma ar vajadzīgo,paņemot papildus šo to negaidītām lietām-rezerves drēbes,papildus ūdeni utt. Pirmajā mēnesī es taustījos vēl,bet ātri piešāvos un somu spēju salikt pāris minūtēs. 

Arī sadzīviski neteiktu,ka nevarēju tikt galā. Pagatavot ēst un sakārtot māju,nomazgāt traukus arī pietika laika. Vienīgais man nepatika,ka tas atņem laiku mazajiem,vismaz 1h dienā. Tādēļ šobrīd man ir palīgs-robotiņš grīdai un traukus mazgā trauku mašīna. Labākie 2 pirkumi. Pat vingrošanai bieži atlika laiks un spēks. Un vakaros,kad mazie jau ap 20:30 bija aizmiguši,kopā ar vīru varējām pavadīt laiku divatā. 

Liepājā, oktobris 2018.

Šobrīd,kad Martam ir 1.5 gadi un Edvardam tuvojas 3 gadu jubileja,tad teikšu,ka jā-pirmais gads bija grūts, bet ir forši un bija forši. Šī gada laikā es no apzinīgās mammas paliku par apzināto mammu,kura saprot savus bērnus labāk,kura iedziļinās un ieklausās savos bērnos,kura uzticās savai iekšējai balsij. Mani bērni ir mana lielākā bagātība. Un vēl es sapratu,cik liela nozīme ir manam vīram. Sapratu,cik patiesībā mēs esam laba komanda. Es iemācījos plānot savu laiku,kā arī vēl vairāk priecāties un novērtēt visu labo,kas man ir dots. Sapratu,ka esmu daudz spēcīgāka kā man likās,bet tai pat laikā priecē,ka drīkstu justies arī vāja,drīkstu raudāt,paīdēt,pasūdzēties un ka es tikšu uzklausīta,atbalstīta un samīļota no maniem visiem 3 brīnišķīgakiem vīriešiem. 

Kad domāju-kā bija būt mammai diviem zem divi gadi? Man nāk prātā citāts no "Sekss un Lielpilsēta"...kad viņas viena otrai jautāja,kad tu pēdējo reizi juties laimīga,tad Šarlote atbildēja-:"Katru dienu, ne visu dienu katru dienu,bet katru dienu."

Bērni ar mazu vecuma starpību? Jā!

Varbūt kāds domāja,ka esam traki,kad paziņojām,ka gaidu otro.😁 Tas nebija ātrs un nepārdomāts lēmums. Sākumā tas bija kā joks,ka vajag otru bērniņu. Līdz reāli sākām runāt par to,ka 2 bērni līdz 2 gadi patiesībā nav sliktākais variants. 

Tīri finansiāli sanāk izdevīgi 2 bērniņi līdz 2 gadi,jo tad māmiņai maksā par otru visu tāpat kā par pirmo. Ļoti daudz lietas jau ir no pirmā palikušas,kā arī viss svaigā atmiņā. Kā saka-pie vieniem pamperiem. Nemaz nerunājot par to,ko viens no otra iegūst augot kopā kā gandrīz dvīņi. Mūsu dēliņiem ir 1.4 gadi starpā. Sanāk,ka vecākais pat neatceras,ka bijis vienīgais šobrīd. Vienmēr arī biju gribējusi 2 mazus bērniņus, bet to, ka tik ātri domāšu par otro- to paredzēt nevarēja gan. 

Jāpiekrīt gan,ka tas nav cilvēkiem ar vājiem nerviem. Jābūt gataviem uz ļoti daudz ko. Nesen draudzenei rakstīju tādus kā + un - bērniem ar mazu vecuma starpību. Par daļu no plusiem un mīnusiem uzrakstīšu tagad, vēlāk taps raksts arī par to, kā gāja, kad brālītis piedzima. Bet pamatā- ja tā ir izvēle, nevis likteņa pirksts, tad jādomā ar sirdi...jo sirds jūt vispareizāk. 

Kā ir būt stāvoklī,kad mājās jau ir viens maziņš?

Man personīgi likās tīri normāli līdz 34.nedēļai,kad mana spēja iet kā tankam patiesi izbeidzās. Sanāk paliku stāvoklī,kad Edvardam bija 7 mēneši. Pirmo testiņu taisīju kopā ar vīru...tikai, kad tests nožuva, bija redzama blāva svītriņa, bet es jau jutu-Ir! Tā bija liela laime. nu vairs nebija atpakaļ ceļa.

12.ned stāvoklī ar Martu

 Atceros,ka grūtas bija negulētās naktis,jo ap pusgadu Edvards sāka naktīs murgot. Un arī sākumā sliktā dūša traucēja. Kādu laiku ar kamolu kaklā devu viņam putru,jo nespēju paskatīties uz to konsistenci. Sākumā bija liels nogurums un bieži gulšņāju blakus Edvardam uz paklājiņa,kamēr viņš spēlējās.  Kad kristījām Edvardu, tad jau varēja manīt vēderu, bet nevienam neteicām. Jau 10.nedēļās neko noslēpt neizdevās vairs. Un ap 12.nedēļām biju nepārprotama grūtniece. Bet nu gandrīz katru dienu gāju 2x ārā un kopumā 2.trimestri baudīju, jo tas iekrita vasarā,kura bija lietaina un man kā reiz pa prātam. Devāmies visādos izbraucienos, cik nu varējām-ekskursijās,uz festivāliem,uz kāzām. Man paveicās,ka Edvards bija ļoti mierīgs mazulis. Dienās,kad bija bezspēks,skatījāmies kopā Mašu un lāci, kā arī citas multenes. 

Centāmies saplānot tā,lai uz visiem skrīningiem ejam kopā ar vīru, Edvardu atstājot vīra mammai. Uz vizītēm pie ginekologa 1x sanāca iet kopā ar Edvardu,bet nu plānošana ir mana stiprā puse un sanāca saplānot parasti pieskatītāju. Tādā veidā arī Edvards pakāpeniski sāka pierast pie citiem.

3D usg bilde

Pēc Edvarda 1 gada dzimšanas dienas uzzinājām,ka mums būs otrs puisītis. Dikti grūti gāja ar vārdiņa izvēli,jo abus savus mīļākos puišu vārdus jau ielikām Edvardam- Edvards Jānis. Bet pēc ilgiem meklējumiem palikām pie vārdiņa-Marts. To pateicām tikai dažiem,jo negribējās negatīvus komentārus. Mums nebija cita varianta un negribējām šo prieku sabojāt,zinot,ka cilvēki mēdz komentēt. Arī ar otro gājām uz 3D usg,lai apskatītu mazulīti. 28.nedēļā esot vislabākais laiks. Tas ir vienmēr tik mīļi- redzēt mazulīti reālajā laikā, kā viņš kustās. 

No 34.nedēļas sāka kāpt spiediens un parādījās sirdsklauves,sāka reibt galva. Sākās arī aktīvas viltus kontrakcijas. Tad sapratu,ka jāsāk piebremzēt ar mājas tīrīšanu un samazināju aktivitātes kopumā. Tieši tajā nedēļā bija fotosesija,uz kuru saņēmos un jutos labi. 

35 nedēļas-ļoti liela, ļoti grūti

Grūtākais bija pēdējais mēnesis,jo biju ļoti liela. Knapi Edvardu varēju pacelt,nomazgāt,vēl viņš sēdēja barošanas krēsliņā,takā jācilā iekšā,ārā. Atceros kā 1x lifts saplīsa un bija jātiek pašai augšā uz 7.stāvu ar ratiem un Edvardu. Grūti kopumā bija pat paiet un ļoti gribējās īstu pirmsdzemdību atvaļinājumu-gulēt kājām

1.janvāra rīts

gaisā,izgulēties...bet nu tas nespīd,ja mājās ir viengadnieks.😃 Marts bieži dikti staipījās un spārdīja mani no iekšpuses, jo bija liels un tiešām vietas bija maz. 35.nedēļā man bija 3.usg,kur solīja,ka dzims jau drīz,pat ātrāk,jo esot iegurnī un ļoti liels. Tā nu es turpināju gaidīt. Pienāca Ziemassvētki,tad Jaunais Gads. Visi brīnījās, ka mēs vēl 2in1. Un drīz vien bija klāt gandrīz jau noteiktais datums. Pēdējā mēnesī vīrs ļoti palīdzēja,jo vienai būtu bijis par grūtu. Un tas bija brīdis, kad Edvardam tētis kļuva pat svarīgāks par mani, bet man kaut ka nelikās tas, kas slikts..kā reiz priecājos par viņu tuvo saikni. 

Edvards sāka staigāt 1.4 gadiņos.. tieši neilgi pirms piedzima Marts.. vismaz man nebija jāķer skrienošais viengadnieks. Kā arī viņš bija ļoti viegls,takā pacelt spēju, bet nu tāpat bija grūti. Edvardam bija konkrēts dienas režīms un sanāca kopā pagulēt arī diendusu. 

Martam visu sagādājām vēlāk kā Edvardam, somu sāku kārtot pēc 3.usg,kad solīja iespējams ātrāk. 

Kopumā dikti gaidījām dzemdības un visu saplānojām,lai būtu Edvardiņam pieskatītāji uz to laiku. Noteiktais datums bija 10.janvāris, Marts piedzima 9.janvāra rītā, kaut no pilnām 37.nedēļām darījām gandrīz visu, lai ātrāk sāk dzimt. Ļoti daudz staigājām, kaut iešana sagādāja lielas sāpes. Bet tikai pirms noteiktā datuma izdevās mazo pierunāt nākt ārā. 😊

Vēlāk sapratu,ka bijām patiesi izvēlējušies labu starpību mazajiem,jo Edvards nebija greizsirdīgs,pats vēl dikti maziņš. Un, tikai pēc pusotra gada sasniegšanas, Edvardam sākās divgadnieku krīze.Jo ar divgadnieku,manuprāt,dažbrīd ir psiholoģiski grūtāk kā ar viengadnieku. Un prieks,ka visu grūtnieces emociju buķeti izbaudīju pirms Edvarda krišanas zemē un citiem "labumiem". Savā ziņā es saskatu vairāk plusus,nekā mīnusus tik mazai starpībai. 

Otrā grūtniecība,tāpat kā pirmā, bija ļoti īpašs laiks. Tikai otrajā reizē zināju,cik jauks iznākums no tā visa būs.  Tieši otrajā reizē es jutos kā plaukstošā grūtniece, tiešām izbaudīju to laiku, cik nu varēju. Cepuri nost visām mammām, kuras zin kā tas ir, cepuri nost mammām, kurām ir vairāki bērniņi viens pēc otra. Es uz to apzināti nesaņemtos. Šobrīd Martam ir 1.4 gadi-tik pat cik bija Edvardam, kad viņš piedzima, es baudu to, ka lēnām paliek vieglāk. vai man bijusi vai ir sajūta, ka kādu apdalu ar mīlestību? Nē, nav. patiesi nav. Drīzāk žēl, ka nebiju tik pašpietiekama un apzināta (nevis apzinīga) mamma ar pirmo un pati mums sagādāju liekas problēmas, jo gribēju darīt "kā pieņemts", nevis kā labāk tieši mums. Ar laiku iemācījos paļauties uz sevi, vairāk ieklausīties Edvardā. Mans moto ir tas, ka mīlestība vairo mīlestību. Jo vairāk ir ko mīlēt, jo labāk. Un nekas jau nav lielāks kā mīlestība pret saviem bērniem. Un kas zin...varbūt kādreiz vēl izbaudīšu īstu pirmsdzemdību atvaļinājumu, kad gulēšu ar kājām gaisā un abi dēli man pienesīs visu 😁 

34.ned-fotosesijā

Piedzimt ar akūtā ķeizargrieziena palīdzību

Stāsts par to kā pasaulē ieradās mūsu otrais dēliņš- Latvijas simtgades bērniņš- Marts. 

Takā pirmais dēliņš dzima noteiktajā datumā,kaut solīja krietni ātrāk, tad arī šoreiz,kad ārsti sāka runāt,ka dzims ātrāk, paliku pie domas,ka dzims pie noteiktā datuma,bet protams grūti ignorēt ārstus,kuri saka,ka dzemdību somai jābūt gatavai no 34.nedēļas. Jāpiebilst, ka pirmo dzemdību dēļ, tika spriests par plānveida ķeizargriezienu, bet ar ginekoloģi un vecmāti (ar kuru slēdzu līgumu) nolēmām, ka mēģināšu pati. Par ko es arī priecājos. 

Nedēļā, kad piedzima Marts

Otrajā reizē jau zināju,kas aptuveni mani sagaidīs, tādēļ biju daudz gatavāka visam procesam. Noteiktais datums bija 10.janvāris. 8.janvāra vakarā jutos gatava mazo sagaidīt, tīrīju māju, visu sakārtoju dzemdībām, iegāju vannā- pateicu paldies ķermenim par lielo darbiņu, pateicu mazajam,ka gribu ar viņu tikties. To mūžam atcerēšos kā emocionālu mirkli. Aizgāju gulēt un ap 23:00 sajutu sāpes. Neko vīram neteicu vēl, kad pēc 15 min sagaidīju otro kontrakciju,tad jau teicu,ka laikam viss sācies. Takā mūsu pirmajam bērniņam bija tikai 1.4 gadiņi, tad ātri sazvanījām vīra mammu,kura dzīvo praktiski kaimiņos. Kontrakcijas ļoti strauji samazināja starplaiku un jau ap pusnakti tās bija ik pa 5 min un minūti garas. Zvanīju vecmātei Līgai Kalniņai un teicu,ka brauksim uz Rīgas Dzemdību namu. Viņa teica,ka gaidīs mūs. Līdz dzemdību namam jābrauc aptuveni 25-30 minūtes. Mašīnā kontrakcijas bija jau ik pa 3 minūtēm un ļoti sāpīgas. Praktiski nespēju aiziet no mašīnas uz uzņemšanu, bet uzņemšanā vēl teica,ka jāsaraksta dokumenti, jānosveras,jānomērās. Tā nu kontrakcijas turpinājās ik pa 3 min un ļoti spēcīgas. Atceros,ka mani apskatīja un jautāja vai gaidu dvīņus,jo vēders bija ļoti liels. 

Dzemdību istabiņa Rīgas Dzemdību namā

Tā nu kaut kā pārģērbos ar vīra palīdzību un devāmies augšā uz dzemdību nodaļu. Atceros cik jauki bija,ka mani sagaidīja, dzemdību istabā samazināja apgaismojumu, lika man justies maksimāli ērti. Uzreiz vecmāte palīdzēja pārelpot kontrakcijas, iedrošināja.  Atvērums šajā brīdī jau bija 8 cm,par ko es biju šokā. Sapratu,ka šīs dzemdības būs daudz ātrākas. Vecmāte piedāvāja pastaigāt,ieiet dušā,bet es nespēju no sāpēm kājās nostāvēt. Knapi izvēlos no gultas un ģību nost. Tad sapratām,ka drošāk būs palikt gultā. Takā man ir astma,tad pārelpot palika ļoti grūti un izlēmām ievadīt epidurālo anestēziju, kā arī iepūst astmas zāles. Tālāk jau iedarbojās anestēzija. Šoreiz nācās īpaši saņemties un nekustēties,kamēr dūra adatu. Pie 9cm process iebremzējās un ūdeņus izlēma pārdurt. Jau kad bija 10 cm,tad atnāca arī ārsts. Ilgi un dikti mēģinājām mazo dabūt ārā-izmēģinājām dažādas pozas, bet takā tika atzīts,ka mazais man ir par lielu, tad visticamāk būs akūtais ķeizargrieziens. Vēl 2h mēģinājām visādi, sagaidījām līdz iziet anestēzija, bet nekā. Atceros tikai to,ka es nekliedzu, neraudāju. Centos uz 100%. Ja pirmajās dzemdībās bija liels stress un šoks,tad šoreiz jutos labi un droši. Beigās tika ievadīta anestēzija atkal un pārģērbos,lai dotos uz operāciju zāli. Biju priecīgi satraukta,nebija skumji vai kāda nožēla. Jutos labi, tikai trīcēju. Trīcēšana man sākās jau dzemdību vidū,tas esot no pārslodzes. Tālākais bija mazliet baisi,jo nezināju ko gaidīt, bet jutos droši. 

2.dienā pēc dzemdībām

Mani ieveda operāciju zālē,lika kāpt uz galda. Man ļoti gribējās dzert,bet tā vietā ielika mutē tabletes spiedienam,kas mazliet šķebināja. Visu to laiku ļoti trīcēju. Ievadīja vēl anestēziju tā,ka nejutu neko uz leju no krūtīm. Tad sākās laimes asaras un emocionalitāte,jo zināju,ka maziņais tūlīt būs klāt. Ārsts kaut ko jokoka un māsiņas arī likās jaukas,kaut ārstam es biju pēdējā dežūrā. Sajūtas bija interesantas-nejutu sāpes,bet jutu kā notiek iegriešana,kā velk ārā mazo. Jutos kā gaļas gabals pie miesnieka...bet nu interesanti 😁. Tad mazo izcēla un visi teica-oho,kāds liels puika. Marts sāka raudāt skaļi un tad laimes asaras sāka līt vēl vairāk. 

Brāļu pirmā tikšanās 2.dienā

Vecmāte pielika viņu man sabučot un aiznesa. Tas notika 9.janvāra rītā 7:44. Marts bija 4.4 kg un 55 cm. Tālāk minūtes 15 mani šuva un pārveda tālāk uz blakus palātu,kur 2h man vajadzēja atiet no spinālās narkozes. Es aptuveni 1h šausmīgi trīcēju. Man pat uzsedza silto segu. Beigās palika labāk,parunāju ar blakus sievieti,kura ar bija ķeizarota tikko. Un tad jau pārveda mani tālāk uz mūsu ģimenes istabiņu. Es ātri jutos labi un par to priecājos. Dēliņš uzreiz bija pie mums un tā sākās mūsu kopīgais ceļojums. Mājās devāmies 4.dienā jau. Kopumā man ir palikusi ļoti laba sajūta par šīm dzemdībām, jo darīju visu, kas manos spēkos, tāpat arī ārsti, kā arī ātri ar mazo atkopāmies. Par vecmāti Līgu varu teikt tikai labāko, arī pēc dzemdībām viņa ienāca pie manis un apjautājās kā mums iet. Un viņa man teica, ka es esmu ļoti stipra sieviete un liels malacis, kas mani ļoti iedvesmoja. 

Ne vienmēr sanāk dzemdēt pēc ideālā plāna, bet svarīgi ir kā Tu pret to attiecies. Protams vienmēr vajag cerēt uz labāko iznākumu un ticēt saviem spēkiem, kā arī pieņemt to, ka dažreiz mazajam nākas palīdzēt arī ar ķeizargrieziena palīdzību. Tas sieviete nepadara par sliktāku mammu, tās arī ir DZEMDĪBAS, pie tam ar daudz lielākiem komplikāciju riskiem un bieži ar smagāku un ilgāku atkopšanās posmu, ilgāku liegumu vingrot un paliekošu rētu. Tādēļ visas ķeizarmammas-uzsitiet sev pa plecu, jo esat izdarījušas lielu darbiņu. 

Piedzimt ar stangu palīdzību

Toreiz, 2016.gadā, es gatavojos savām pirmajām dzemdībām. Kaut lasīju daudz stāstus un ievācu informāciju, tāpat nevarēju būt gatava tam, ko piedzīvošu, tādēļ vēlos padalīties atklāti ar savu visvisneticamāko un neaizmirstamāko dzīves pieredzi, kas fundementāli mainīja mani kā cilveku. Domāju, ka katru sievieti maina dzemdības, katrai tas ir lielākais piedzīvojums dzīvē. Kaut šī pieredze bija ļoti traumatiska, tā tomēr ir pieredze, kas man daudz ko iemācīja. Ar šo pieredzi nevēlos nevienu sabiedēt, bet iedvesmot un kārtējo reizi pierādīt, cik nopietna lieta tomēr ir piedzimšanas brīnums.

4.dienas pirms dzemdībām (40.nedēļā)

Sākšu ar to, ka tik ilgi gaidīju to dienu, domāju, plānoju, meditēju, bet nevarēju iedomāties, ka mums ies tieši tā. Kā zināms ārsti solīja jau dzemdēt no pilnām 37.nedēļām, mocījos ar regulārām un sāpīgām viltus kontrakcijām un citām sāpītēm. Noteiktais datums gan bija 20.augusts. 

19.augustā, no rīta, ap 11:00 sajutu stiprākas sāpes kā parasti, nevarēju vairs iemigt, kaut naktī bija slikti gulēts un nāca miegs. Piefiksēju, ka kontrakcijas ir ik pa 10 minūtēm. Gribēju sagaidīt, kad būs ik pa 5 minūtēm, lai dotos uz Rīgas Dzemdību namu. Iegāju ātri dušā, sāku vākt mantas, bet tad piefiksēju, ka kaut kas asiņo. Ļoti sabījos un zvanīju ātrajai palīdzībai, ar kuriem arī devos uzreiz ceļā. Zvanīju vīram, viņš arī no darba devās uz Dzemdību namu. 

Dzemdību namā ierodoties, atvērums bija tikai 3 cm. Un noskaidroju, ka asiņošana nav nekas traks vai neparasts, viss esot labi.  Iekārtojāmies dzemdību palātā. Tur sēdēju uz bumbas, staigāju, pārelpoju kontrakcijas, kuras bija ik pa 5-7 minūtēm. Takā man paaugstinājās spiediens un pulss bija ātrs, tad pieslēdza pie toņiem (speciāla aparāta, kas mēra bērna sirdspukstus un kontrakciju stiprumu/gaitu) un lika gulēt gultā- tur arī nogulēju visu dzemdību laiku. Ap 15:30 pārbaudīja atvērumu- tikai 4 cm, bet sāpes ik pa 4 min. Tādas, ka asaras man pašas bira no acīm...tajā brīdī sāpes bija diez gan neizturamas, ņemot vēra, ka bija jāguļ nekustīgi.

Man ir astma un pulmonologs bija norādījis, lai izmantoju epidurālo anestēziju dzemdību laikā, lai novērstu lēkmes risku. EA ievadīja, tas nemaz nesāpēja. Ātri vien sāpes beidzās un varēju uzelpot. Pat ar vīru pajokojāmies un parunājāmies. 

18:45 pārbaudīja atvērumu- tie paši 4 cm. Izlēma pārdurt ūdeņus. Kontrakcijas palika stiprākas, bet ne pietiekoši stipras, tāpēc 20:30 lēma par labu stimulācijai ar oksitocīnu, kuru laida caur sistēmu vēnā.. uzreiz cipari aparātā sāk kāpt lielāki un izteiktāk jūtu spiedienu dzemdē, bet ne sāpes. Ap 21:00 atvērums bija jau 7 cm. Vecmāte lika pasaukt, kad sāku just spiedienu, bet es tādu just nesāku. Ap 23:00 atvērums jau bija 10 cm.

Edvardiņa pirmā bildīte 3.dienā

Tad arī sākās lielākais darbiņš. EA efekts bija izgājis un to arī neviens vairs nepapildināja. Gan vīrs, gan pati teicu, ka es to varu, man sanāks, biju saviļņota pat ja sāpēja, jo likās, ka tūlīt mazais būs pie mums. Ap 00:10 jau sākam saprast, ka tik viegli nenāks mazais ārā. Teica, ka mazajam jau galviņa tūlīt būs ārā un nav tālu, lai spiežu.. mazajam sāka pēkšņi palikt sliktāki toņi, bet man pacēlās spiediens un pulss. Saprata,ka steigā jāvelk ārā ar vakūma palīdzību. Nu jau sāpēja tā, ka raudāju un spiedu, kad liek un kā liek...vairākas reizes mēģināja ar vakūmu, bet nekas nesanāca.  Man jau iestājas panika, liekas, ka ārstiem arī. Ap 00:30 tika steigā pieaicināti vairāki citi ārsti- kopumā 2 bērnu ārsti, 2 vecmātes, 2 ārsti un anesteziologs. Vīru lūdza iziet ārā. Varu iedomāties kā viņš jutās. Nu jau es sāpēs kliedzu un nevarēju nomierināties, jo kontrakcijas likās ir bez pauzēm un man sākās panika. Man sāka laist iekšā spinālo anestēziju kā pie ķeizara- teica, ka veiks iegriezumu un vilks ar stangām. Anestēzija neiedarbojas tik ātri. Dakteri teica lai elpoju, ka mazajam skābeklis trūkst.. tad nu tas 5 min saņēmu visus spēkus kādi man jebkad bijuši, skatījos griestos un elpoju cik spēka..jutu, ka sāpes pazūd lēnām. Tad veica iegriezumu- jūtu, ka viss apakšgals saplīst pamatīgi. To skaņu es vienmēr atcerēšos. Tad dakteri teica, ka nu būs nepatīkami, bet man jāguļ mierīgi.. centos pēdējiem spēkiem saņemt sevi rokās..ielika stangas un vilka... vilka, bet nesanāca viegli izvilkt,jo nabassaite bija ap kaklu, atkal vilka...un tad ar trešo reizi jūtu milzīgu atvieglojuma sajūtu. 00:55 mazais beidzot bija piedzimis- uzlika man uz punča. es laikam biju šokā. Turēju viņu, nespēju noticēt, ka man ir bēbītis. 

Dodoties mājās

Pēc minūtes paņēma viņu nost, pārbaudīja, pateica viņa svaru, garumu (53 cm un 3.420 kg) un ielika inkubatorā, aizveda uz intensīvās terapijas nodaļu. Man pieslēdz 2 sistēmas, jo cik sapratu man bija smags stāvoklis. Vīram arī pa ceļam parādīja mazo gaitenī, viņš vienmēr stāsta, cik ļoti īpašs mirklis tas bijis. Tad mani sašuva un sākās baigais drebulis. Beidzot arī vīru man pielaida man klāt. Viņš man nesa karsto šokolādi, lai beigtos drebuļi. Abi bijām nenormāli satraukti, bet es zināju, ka mazajam viss būs labi.

Beigās mazais pavadīja intensīvās terapijas nodaļā gandrīz 3 dienas. Viņam no stangām brūce pie pierītes un pie actiņas-paveicās, ka stanga netrāpīja pāris mm uz vienu vai otru pusi. Mazajam galviņa bija sapampusi un pat kompreses lika, izlēma laist arī antibiotikas, jo saķēris kādu infekciju tik ilgi pavadot dzemdību ceļos. 

Es pati nespēju ne pakustēties, ne paiet pirmo dienu, bez vīra netiktu galā. Kā piecēlos, tā ģību nost. Lēna garā man palika labāk. Tās dienas vakarā vīrs ar ratiņkrēslu veda mani uz intensīvo, lai redzu mazo. Uzreiz man bija motivācija celties un ātrāk atgūties. Nākamajā dienā jau uz intensīvo gāju pati, protams vīra pavadībā aiz rokas..Tajā ziņā ģimenes istabiņas ir brīnišķīga lieta, jo iedomājos kā būtu to visu pārdzīvot vienai. 

3.dienas vakarā mazais jau bija pie mums istabiņā. Kopumā visi ārsti un vecmātes atzina, ka mums ar mazo sargeņģelis klāt stāvējis un ka atkopjamies pārsteidzoši labi. Tad arī izlēmām, ka dosim dēliņam 2 vārdus, lai otrais ir kā spēka vārds. 7.dienā mēs izrakstījāmies un vedām mazo Edvardu Jāni mājās. 

Pateicos Dievam katru dienu, ka mums viss ir labi un viss beidzās labi. Lai arī traģiska un smaga, bet tā tomēr ir mana pirmā dēliņa dzimšanas diena un ,paskatoties uz manu mazo brīnumiņu, saprotu, ka bija vērts visam tam iet cauri. Šobrīd viņam ir 2.9 gadi. Vienīgās sekas smagajām dzemdībām ir rēta uz pierītes (kā mazajam Harijam Poteram), kā arī iespējama runas aizture, par ko jau konsultējāmies pie neirologa. Viņš ir ļoti mīļš un jūtīgs, brīnišķīgs puika. Un lai vai kā- kad Edvardiņam bija 7 mēneši, tad pieteicās otrs bērniņš, par spīti visam, kas noticis, manī vairs nebija bailes, jutos stipri drošāka un pārliecinātāka par sevi. To arī novēlu citām- neļaut sliktai pieredzei sevi nobaidīt, bet kā reiz rast spēku no tās situācijas, kā saka- what doesn't kill us, makes us stronger. 

Ilgi lolots sapnis- bērniņš

Kad redzam laimīgas ģimenes bildes, skaisti pozējošu sievieti gaidībās, vecāku lepošanos ar saviem bērniem-bildēm Instagram un citos sociālajos tīklos, tad reti aizdomājamies, ka katram ir savs stāsts...un iespējams, ka tas nebūt nav tik vienkārši-kļūt par ģimeni. Kā turpināt cerēt uz laimi pēc 2 zaudējumiem...?

35.nedēļā, 2016.gadā, gaidot Edvardiņu

Diez gan agrā vecumā aizdomājos par dzīves jēgu. 14 gadu vecumā man bija skaidrs, ka vēlos ģimeni, vēlos būt mamma, vēlos ātrāk izaugt, lai visu šo piedzīvotu, jo tā jau no sākta gala bija un ir manas dzīves jēga. Mans pirmais vīrs aizgāja viņsaulē pārāk ātri un mums neizdevās īstenot sapni par ģimeni. Drīz vien apprecējos ar savu bērnības draugu un uzreiz arī nolēmām- vēlamies ģimeni, vēlamies bērniņu. Toreiz likās, kas tad tur var būt tik grūti?

Viss sākās skaisti. Bērniņa pieteikšanos ļoti gaidījām. Kad testā drīz vien bija redzamas 2 svītriņas, tad nespējām noticēt lielajai laimei. Domājām kā sauksim mazo, ko darīsim ar viņu...no pirmajām dienām jau sarunājāmies ar viņu. Vēl nebiju tikusi līdz pirmajai vizītei pie ginekoloģes, kad sākās dīvaina asiņošana. Tālāk pieredzējām būšanu Gaiļezera slimnīcā, kur it kā apstiprināja, ka viss esot labi. Tālāk- 8.nedēļā jau bija vizīte pie ginekoloģes, kur arī apstiprināja to, ka viss ir labi. Līdz 11.nedēļā uzzinājām, ka bērniņam sirsniņa ir apstājusies un jāveic būs arī tīrīšana. 

Šoks, neizpratne, dusmas, sāpes...kāpēc es, kāpēc mēs? Nekad neaizmirsīšu to lielo pilnīgā tukšuma un sāpju sajūtu, kad pamodos pēc tīŗīšanas. Bija sajūta, ka ir nomiris bērniņš, tik ļoti gaidītais. Un jā- tas bija bērniņš un vēljoprojām sirds par to sāp, nav nozīme, ka viņš vēl bija mazs. Un tad es uzzināju, ka tā notiek bieži, tā notiek daudzām! Aptuveni katrai 7. sievietei?!  kāpēc par to nerunā? kāpēc tur sevī? Bieži par gaidāmo mazo pasaka tikai pēc 1.skrīninga, kas ir ap 12 nedēļām. Tātad mēs nezinām, cik ģimeņu piedzīvo SA (spontāno abortu) vai MA (missed abortion), cik sievietes iekšēji nes šīs sāpes..un arī cik vīrieši,jo viņiem sāp tik pat ļoti. Tādēļ es izlēmu par to uzrakstīt, jo tas ir kaut kas, kas notiek visu laiku...un arī mani tas skāra. 

Pēc 2.zaudējuma-kopā vēl stiprāki.

Iekšēji jutu, ka tomēr esmu gatava atkal mēģināt un drīz vien atkal bija 2 košas svītriņas grūtniecības testā. šoreiz laimi aizēnoja šaubas, bailes...šoreiz jau vēlējos pati sekot līdzi analīzēm. devos tās nodot uz Gulbja laboratoriju. Analīzes vēru vaļā trīcošām rokām- sliktas...atkal jutu, ka viss sagrūst. Ārstes pirmā doma- ārpusdzemdes grūtniecība. Devos uz Stradiņu slimnīcu, kur mani aizsūtīja mājās, jo viss taču esot labi. Tā nu es pati gāju ik pa pāris dienām nodot analīzes, kuras nebija iepriecinošas. Tad aizgāju pie ginekoloģes IVF centrā, kur man veica usg ļoti rūpīgi 2 dakterītes...un jā- labajā olvadā pamanīja augļa oliņu. Tā nu atkal nonācu tajā pašā Stradiņu nodaļā, kur veica tīrīšanu iepriekš. Man lika dzert zāles un tādā veidā grūtniecību izbeidza. Lika nogaidīt pusgadu un mēģināt atkal, nenolaist rokas un neatgriezties pie viņiem vairs. Ejot prom teicu- visu labu, nevis uz redzēšanos.

Tā visa bija dikti sāpīga pieredze. Nekad nedomāju, ka tādas lietas notiks arī ar mani. Bet man nekad nebija doma padoties. Sakārtojām dzīvē vairākas lietas un aptuveni pēc pusgada pieteicās bērniņš. Analīzes bija labas jau no sākta gala, bet bailes nekur nepazuda. Toties par spīti visam- šoreiz viss bija izdevies...šoreiz mēs jau gaidījām savu Edvardiņu...Bet par to jau citā rakstā. Ja arī Tev sāpējis, esi zaudējusi bērniņu, tad nepadodies. Es tiešām ticu liktenim...ticu,ka visam ir savs iemesls, galvenais ir nepadoties bailēm, neļaut tām vadīt dzīvi. Ticu,ka Dievs nevienam  neuzliek vairāk par to, ko katrs spējam nest.

Dienā, kad uzzinājām, ka gaidām Edvardiņu.