Ilgi lolots sapnis- bērniņš

Kad redzam laimīgas ģimenes bildes, skaisti pozējošu sievieti gaidībās, vecāku lepošanos ar saviem bērniem-bildēm Instagram un citos sociālajos tīklos, tad reti aizdomājamies, ka katram ir savs stāsts...un iespējams, ka tas nebūt nav tik vienkārši-kļūt par ģimeni. Kā turpināt cerēt uz laimi pēc 2 zaudējumiem...?

35.nedēļā, 2016.gadā, gaidot Edvardiņu

Diez gan agrā vecumā aizdomājos par dzīves jēgu. 14 gadu vecumā man bija skaidrs, ka vēlos ģimeni, vēlos būt mamma, vēlos ātrāk izaugt, lai visu šo piedzīvotu, jo tā jau no sākta gala bija un ir manas dzīves jēga. Mans pirmais vīrs aizgāja viņsaulē pārāk ātri un mums neizdevās īstenot sapni par ģimeni. Drīz vien apprecējos ar savu bērnības draugu un uzreiz arī nolēmām- vēlamies ģimeni, vēlamies bērniņu. Toreiz likās, kas tad tur var būt tik grūti?

Viss sākās skaisti. Bērniņa pieteikšanos ļoti gaidījām. Kad testā drīz vien bija redzamas 2 svītriņas, tad nespējām noticēt lielajai laimei. Domājām kā sauksim mazo, ko darīsim ar viņu...no pirmajām dienām jau sarunājāmies ar viņu. Vēl nebiju tikusi līdz pirmajai vizītei pie ginekoloģes, kad sākās dīvaina asiņošana. Tālāk pieredzējām būšanu Gaiļezera slimnīcā, kur it kā apstiprināja, ka viss esot labi. Tālāk- 8.nedēļā jau bija vizīte pie ginekoloģes, kur arī apstiprināja to, ka viss ir labi. Līdz 11.nedēļā uzzinājām, ka bērniņam sirsniņa ir apstājusies un jāveic būs arī tīrīšana. 

Šoks, neizpratne, dusmas, sāpes...kāpēc es, kāpēc mēs? Nekad neaizmirsīšu to lielo pilnīgā tukšuma un sāpju sajūtu, kad pamodos pēc tīŗīšanas. Bija sajūta, ka ir nomiris bērniņš, tik ļoti gaidītais. Un jā- tas bija bērniņš un vēljoprojām sirds par to sāp, nav nozīme, ka viņš vēl bija mazs. Un tad es uzzināju, ka tā notiek bieži, tā notiek daudzām! Aptuveni katrai 7. sievietei?!  kāpēc par to nerunā? kāpēc tur sevī? Bieži par gaidāmo mazo pasaka tikai pēc 1.skrīninga, kas ir ap 12 nedēļām. Tātad mēs nezinām, cik ģimeņu piedzīvo SA (spontāno abortu) vai MA (missed abortion), cik sievietes iekšēji nes šīs sāpes..un arī cik vīrieši,jo viņiem sāp tik pat ļoti. Tādēļ es izlēmu par to uzrakstīt, jo tas ir kaut kas, kas notiek visu laiku...un arī mani tas skāra. 

Pēc 2.zaudējuma-kopā vēl stiprāki.

Iekšēji jutu, ka tomēr esmu gatava atkal mēģināt un drīz vien atkal bija 2 košas svītriņas grūtniecības testā. šoreiz laimi aizēnoja šaubas, bailes...šoreiz jau vēlējos pati sekot līdzi analīzēm. devos tās nodot uz Gulbja laboratoriju. Analīzes vēru vaļā trīcošām rokām- sliktas...atkal jutu, ka viss sagrūst. Ārstes pirmā doma- ārpusdzemdes grūtniecība. Devos uz Stradiņu slimnīcu, kur mani aizsūtīja mājās, jo viss taču esot labi. Tā nu es pati gāju ik pa pāris dienām nodot analīzes, kuras nebija iepriecinošas. Tad aizgāju pie ginekoloģes IVF centrā, kur man veica usg ļoti rūpīgi 2 dakterītes...un jā- labajā olvadā pamanīja augļa oliņu. Tā nu atkal nonācu tajā pašā Stradiņu nodaļā, kur veica tīrīšanu iepriekš. Man lika dzert zāles un tādā veidā grūtniecību izbeidza. Lika nogaidīt pusgadu un mēģināt atkal, nenolaist rokas un neatgriezties pie viņiem vairs. Ejot prom teicu- visu labu, nevis uz redzēšanos.

Tā visa bija dikti sāpīga pieredze. Nekad nedomāju, ka tādas lietas notiks arī ar mani. Bet man nekad nebija doma padoties. Sakārtojām dzīvē vairākas lietas un aptuveni pēc pusgada pieteicās bērniņš. Analīzes bija labas jau no sākta gala, bet bailes nekur nepazuda. Toties par spīti visam- šoreiz viss bija izdevies...šoreiz mēs jau gaidījām savu Edvardiņu...Bet par to jau citā rakstā. Ja arī Tev sāpējis, esi zaudējusi bērniņu, tad nepadodies. Es tiešām ticu liktenim...ticu,ka visam ir savs iemesls, galvenais ir nepadoties bailēm, neļaut tām vadīt dzīvi. Ticu,ka Dievs nevienam  neuzliek vairāk par to, ko katrs spējam nest.

Dienā, kad uzzinājām, ka gaidām Edvardiņu.