Bērni ar mazu vecuma starpību? Jā!

Varbūt kāds domāja,ka esam traki,kad paziņojām,ka gaidu otro.😁 Tas nebija ātrs un nepārdomāts lēmums. Sākumā tas bija kā joks,ka vajag otru bērniņu. Līdz reāli sākām runāt par to,ka 2 bērni līdz 2 gadi patiesībā nav sliktākais variants. 

Tīri finansiāli sanāk izdevīgi 2 bērniņi līdz 2 gadi,jo tad māmiņai maksā par otru visu tāpat kā par pirmo. Ļoti daudz lietas jau ir no pirmā palikušas,kā arī viss svaigā atmiņā. Kā saka-pie vieniem pamperiem. Nemaz nerunājot par to,ko viens no otra iegūst augot kopā kā gandrīz dvīņi. Mūsu dēliņiem ir 1.4 gadi starpā. Sanāk,ka vecākais pat neatceras,ka bijis vienīgais šobrīd. Vienmēr arī biju gribējusi 2 mazus bērniņus, bet to, ka tik ātri domāšu par otro- to paredzēt nevarēja gan. 

Jāpiekrīt gan,ka tas nav cilvēkiem ar vājiem nerviem. Jābūt gataviem uz ļoti daudz ko. Nesen draudzenei rakstīju tādus kā + un - bērniem ar mazu vecuma starpību. Par daļu no plusiem un mīnusiem uzrakstīšu tagad, vēlāk taps raksts arī par to, kā gāja, kad brālītis piedzima. Bet pamatā- ja tā ir izvēle, nevis likteņa pirksts, tad jādomā ar sirdi...jo sirds jūt vispareizāk. 

Kā ir būt stāvoklī,kad mājās jau ir viens maziņš?

Man personīgi likās tīri normāli līdz 34.nedēļai,kad mana spēja iet kā tankam patiesi izbeidzās. Sanāk paliku stāvoklī,kad Edvardam bija 7 mēneši. Pirmo testiņu taisīju kopā ar vīru...tikai, kad tests nožuva, bija redzama blāva svītriņa, bet es jau jutu-Ir! Tā bija liela laime. nu vairs nebija atpakaļ ceļa.

12.ned stāvoklī ar Martu

 Atceros,ka grūtas bija negulētās naktis,jo ap pusgadu Edvards sāka naktīs murgot. Un arī sākumā sliktā dūša traucēja. Kādu laiku ar kamolu kaklā devu viņam putru,jo nespēju paskatīties uz to konsistenci. Sākumā bija liels nogurums un bieži gulšņāju blakus Edvardam uz paklājiņa,kamēr viņš spēlējās.  Kad kristījām Edvardu, tad jau varēja manīt vēderu, bet nevienam neteicām. Jau 10.nedēļās neko noslēpt neizdevās vairs. Un ap 12.nedēļām biju nepārprotama grūtniece. Bet nu gandrīz katru dienu gāju 2x ārā un kopumā 2.trimestri baudīju, jo tas iekrita vasarā,kura bija lietaina un man kā reiz pa prātam. Devāmies visādos izbraucienos, cik nu varējām-ekskursijās,uz festivāliem,uz kāzām. Man paveicās,ka Edvards bija ļoti mierīgs mazulis. Dienās,kad bija bezspēks,skatījāmies kopā Mašu un lāci, kā arī citas multenes. 

Centāmies saplānot tā,lai uz visiem skrīningiem ejam kopā ar vīru, Edvardu atstājot vīra mammai. Uz vizītēm pie ginekologa 1x sanāca iet kopā ar Edvardu,bet nu plānošana ir mana stiprā puse un sanāca saplānot parasti pieskatītāju. Tādā veidā arī Edvards pakāpeniski sāka pierast pie citiem.

3D usg bilde

Pēc Edvarda 1 gada dzimšanas dienas uzzinājām,ka mums būs otrs puisītis. Dikti grūti gāja ar vārdiņa izvēli,jo abus savus mīļākos puišu vārdus jau ielikām Edvardam- Edvards Jānis. Bet pēc ilgiem meklējumiem palikām pie vārdiņa-Marts. To pateicām tikai dažiem,jo negribējās negatīvus komentārus. Mums nebija cita varianta un negribējām šo prieku sabojāt,zinot,ka cilvēki mēdz komentēt. Arī ar otro gājām uz 3D usg,lai apskatītu mazulīti. 28.nedēļā esot vislabākais laiks. Tas ir vienmēr tik mīļi- redzēt mazulīti reālajā laikā, kā viņš kustās. 

No 34.nedēļas sāka kāpt spiediens un parādījās sirdsklauves,sāka reibt galva. Sākās arī aktīvas viltus kontrakcijas. Tad sapratu,ka jāsāk piebremzēt ar mājas tīrīšanu un samazināju aktivitātes kopumā. Tieši tajā nedēļā bija fotosesija,uz kuru saņēmos un jutos labi. 

35 nedēļas-ļoti liela, ļoti grūti

Grūtākais bija pēdējais mēnesis,jo biju ļoti liela. Knapi Edvardu varēju pacelt,nomazgāt,vēl viņš sēdēja barošanas krēsliņā,takā jācilā iekšā,ārā. Atceros kā 1x lifts saplīsa un bija jātiek pašai augšā uz 7.stāvu ar ratiem un Edvardu. Grūti kopumā bija pat paiet un ļoti gribējās īstu pirmsdzemdību atvaļinājumu-gulēt kājām

1.janvāra rīts

gaisā,izgulēties...bet nu tas nespīd,ja mājās ir viengadnieks.😃 Marts bieži dikti staipījās un spārdīja mani no iekšpuses, jo bija liels un tiešām vietas bija maz. 35.nedēļā man bija 3.usg,kur solīja,ka dzims jau drīz,pat ātrāk,jo esot iegurnī un ļoti liels. Tā nu es turpināju gaidīt. Pienāca Ziemassvētki,tad Jaunais Gads. Visi brīnījās, ka mēs vēl 2in1. Un drīz vien bija klāt gandrīz jau noteiktais datums. Pēdējā mēnesī vīrs ļoti palīdzēja,jo vienai būtu bijis par grūtu. Un tas bija brīdis, kad Edvardam tētis kļuva pat svarīgāks par mani, bet man kaut ka nelikās tas, kas slikts..kā reiz priecājos par viņu tuvo saikni. 

Edvards sāka staigāt 1.4 gadiņos.. tieši neilgi pirms piedzima Marts.. vismaz man nebija jāķer skrienošais viengadnieks. Kā arī viņš bija ļoti viegls,takā pacelt spēju, bet nu tāpat bija grūti. Edvardam bija konkrēts dienas režīms un sanāca kopā pagulēt arī diendusu. 

Martam visu sagādājām vēlāk kā Edvardam, somu sāku kārtot pēc 3.usg,kad solīja iespējams ātrāk. 

Kopumā dikti gaidījām dzemdības un visu saplānojām,lai būtu Edvardiņam pieskatītāji uz to laiku. Noteiktais datums bija 10.janvāris, Marts piedzima 9.janvāra rītā, kaut no pilnām 37.nedēļām darījām gandrīz visu, lai ātrāk sāk dzimt. Ļoti daudz staigājām, kaut iešana sagādāja lielas sāpes. Bet tikai pirms noteiktā datuma izdevās mazo pierunāt nākt ārā. 😊

Vēlāk sapratu,ka bijām patiesi izvēlējušies labu starpību mazajiem,jo Edvards nebija greizsirdīgs,pats vēl dikti maziņš. Un, tikai pēc pusotra gada sasniegšanas, Edvardam sākās divgadnieku krīze.Jo ar divgadnieku,manuprāt,dažbrīd ir psiholoģiski grūtāk kā ar viengadnieku. Un prieks,ka visu grūtnieces emociju buķeti izbaudīju pirms Edvarda krišanas zemē un citiem "labumiem". Savā ziņā es saskatu vairāk plusus,nekā mīnusus tik mazai starpībai. 

Otrā grūtniecība,tāpat kā pirmā, bija ļoti īpašs laiks. Tikai otrajā reizē zināju,cik jauks iznākums no tā visa būs.  Tieši otrajā reizē es jutos kā plaukstošā grūtniece, tiešām izbaudīju to laiku, cik nu varēju. Cepuri nost visām mammām, kuras zin kā tas ir, cepuri nost mammām, kurām ir vairāki bērniņi viens pēc otra. Es uz to apzināti nesaņemtos. Šobrīd Martam ir 1.4 gadi-tik pat cik bija Edvardam, kad viņš piedzima, es baudu to, ka lēnām paliek vieglāk. vai man bijusi vai ir sajūta, ka kādu apdalu ar mīlestību? Nē, nav. patiesi nav. Drīzāk žēl, ka nebiju tik pašpietiekama un apzināta (nevis apzinīga) mamma ar pirmo un pati mums sagādāju liekas problēmas, jo gribēju darīt "kā pieņemts", nevis kā labāk tieši mums. Ar laiku iemācījos paļauties uz sevi, vairāk ieklausīties Edvardā. Mans moto ir tas, ka mīlestība vairo mīlestību. Jo vairāk ir ko mīlēt, jo labāk. Un nekas jau nav lielāks kā mīlestība pret saviem bērniem. Un kas zin...varbūt kādreiz vēl izbaudīšu īstu pirmsdzemdību atvaļinājumu, kad gulēšu ar kājām gaisā un abi dēli man pienesīs visu 😁 

34.ned-fotosesijā