Piedzimt ar akūtā ķeizargrieziena palīdzību

Stāsts par to kā pasaulē ieradās mūsu otrais dēliņš- Latvijas simtgades bērniņš- Marts. 

Takā pirmais dēliņš dzima noteiktajā datumā,kaut solīja krietni ātrāk, tad arī šoreiz,kad ārsti sāka runāt,ka dzims ātrāk, paliku pie domas,ka dzims pie noteiktā datuma,bet protams grūti ignorēt ārstus,kuri saka,ka dzemdību somai jābūt gatavai no 34.nedēļas. Jāpiebilst, ka pirmo dzemdību dēļ, tika spriests par plānveida ķeizargriezienu, bet ar ginekoloģi un vecmāti (ar kuru slēdzu līgumu) nolēmām, ka mēģināšu pati. Par ko es arī priecājos. 

Nedēļā, kad piedzima Marts

Otrajā reizē jau zināju,kas aptuveni mani sagaidīs, tādēļ biju daudz gatavāka visam procesam. Noteiktais datums bija 10.janvāris. 8.janvāra vakarā jutos gatava mazo sagaidīt, tīrīju māju, visu sakārtoju dzemdībām, iegāju vannā- pateicu paldies ķermenim par lielo darbiņu, pateicu mazajam,ka gribu ar viņu tikties. To mūžam atcerēšos kā emocionālu mirkli. Aizgāju gulēt un ap 23:00 sajutu sāpes. Neko vīram neteicu vēl, kad pēc 15 min sagaidīju otro kontrakciju,tad jau teicu,ka laikam viss sācies. Takā mūsu pirmajam bērniņam bija tikai 1.4 gadiņi, tad ātri sazvanījām vīra mammu,kura dzīvo praktiski kaimiņos. Kontrakcijas ļoti strauji samazināja starplaiku un jau ap pusnakti tās bija ik pa 5 min un minūti garas. Zvanīju vecmātei Līgai Kalniņai un teicu,ka brauksim uz Rīgas Dzemdību namu. Viņa teica,ka gaidīs mūs. Līdz dzemdību namam jābrauc aptuveni 25-30 minūtes. Mašīnā kontrakcijas bija jau ik pa 3 minūtēm un ļoti sāpīgas. Praktiski nespēju aiziet no mašīnas uz uzņemšanu, bet uzņemšanā vēl teica,ka jāsaraksta dokumenti, jānosveras,jānomērās. Tā nu kontrakcijas turpinājās ik pa 3 min un ļoti spēcīgas. Atceros,ka mani apskatīja un jautāja vai gaidu dvīņus,jo vēders bija ļoti liels. 

Dzemdību istabiņa Rīgas Dzemdību namā

Tā nu kaut kā pārģērbos ar vīra palīdzību un devāmies augšā uz dzemdību nodaļu. Atceros cik jauki bija,ka mani sagaidīja, dzemdību istabā samazināja apgaismojumu, lika man justies maksimāli ērti. Uzreiz vecmāte palīdzēja pārelpot kontrakcijas, iedrošināja.  Atvērums šajā brīdī jau bija 8 cm,par ko es biju šokā. Sapratu,ka šīs dzemdības būs daudz ātrākas. Vecmāte piedāvāja pastaigāt,ieiet dušā,bet es nespēju no sāpēm kājās nostāvēt. Knapi izvēlos no gultas un ģību nost. Tad sapratām,ka drošāk būs palikt gultā. Takā man ir astma,tad pārelpot palika ļoti grūti un izlēmām ievadīt epidurālo anestēziju, kā arī iepūst astmas zāles. Tālāk jau iedarbojās anestēzija. Šoreiz nācās īpaši saņemties un nekustēties,kamēr dūra adatu. Pie 9cm process iebremzējās un ūdeņus izlēma pārdurt. Jau kad bija 10 cm,tad atnāca arī ārsts. Ilgi un dikti mēģinājām mazo dabūt ārā-izmēģinājām dažādas pozas, bet takā tika atzīts,ka mazais man ir par lielu, tad visticamāk būs akūtais ķeizargrieziens. Vēl 2h mēģinājām visādi, sagaidījām līdz iziet anestēzija, bet nekā. Atceros tikai to,ka es nekliedzu, neraudāju. Centos uz 100%. Ja pirmajās dzemdībās bija liels stress un šoks,tad šoreiz jutos labi un droši. Beigās tika ievadīta anestēzija atkal un pārģērbos,lai dotos uz operāciju zāli. Biju priecīgi satraukta,nebija skumji vai kāda nožēla. Jutos labi, tikai trīcēju. Trīcēšana man sākās jau dzemdību vidū,tas esot no pārslodzes. Tālākais bija mazliet baisi,jo nezināju ko gaidīt, bet jutos droši. 

2.dienā pēc dzemdībām

Mani ieveda operāciju zālē,lika kāpt uz galda. Man ļoti gribējās dzert,bet tā vietā ielika mutē tabletes spiedienam,kas mazliet šķebināja. Visu to laiku ļoti trīcēju. Ievadīja vēl anestēziju tā,ka nejutu neko uz leju no krūtīm. Tad sākās laimes asaras un emocionalitāte,jo zināju,ka maziņais tūlīt būs klāt. Ārsts kaut ko jokoka un māsiņas arī likās jaukas,kaut ārstam es biju pēdējā dežūrā. Sajūtas bija interesantas-nejutu sāpes,bet jutu kā notiek iegriešana,kā velk ārā mazo. Jutos kā gaļas gabals pie miesnieka...bet nu interesanti 😁. Tad mazo izcēla un visi teica-oho,kāds liels puika. Marts sāka raudāt skaļi un tad laimes asaras sāka līt vēl vairāk. 

Brāļu pirmā tikšanās 2.dienā

Vecmāte pielika viņu man sabučot un aiznesa. Tas notika 9.janvāra rītā 7:44. Marts bija 4.4 kg un 55 cm. Tālāk minūtes 15 mani šuva un pārveda tālāk uz blakus palātu,kur 2h man vajadzēja atiet no spinālās narkozes. Es aptuveni 1h šausmīgi trīcēju. Man pat uzsedza silto segu. Beigās palika labāk,parunāju ar blakus sievieti,kura ar bija ķeizarota tikko. Un tad jau pārveda mani tālāk uz mūsu ģimenes istabiņu. Es ātri jutos labi un par to priecājos. Dēliņš uzreiz bija pie mums un tā sākās mūsu kopīgais ceļojums. Mājās devāmies 4.dienā jau. Kopumā man ir palikusi ļoti laba sajūta par šīm dzemdībām, jo darīju visu, kas manos spēkos, tāpat arī ārsti, kā arī ātri ar mazo atkopāmies. Par vecmāti Līgu varu teikt tikai labāko, arī pēc dzemdībām viņa ienāca pie manis un apjautājās kā mums iet. Un viņa man teica, ka es esmu ļoti stipra sieviete un liels malacis, kas mani ļoti iedvesmoja. 

Ne vienmēr sanāk dzemdēt pēc ideālā plāna, bet svarīgi ir kā Tu pret to attiecies. Protams vienmēr vajag cerēt uz labāko iznākumu un ticēt saviem spēkiem, kā arī pieņemt to, ka dažreiz mazajam nākas palīdzēt arī ar ķeizargrieziena palīdzību. Tas sieviete nepadara par sliktāku mammu, tās arī ir DZEMDĪBAS, pie tam ar daudz lielākiem komplikāciju riskiem un bieži ar smagāku un ilgāku atkopšanās posmu, ilgāku liegumu vingrot un paliekošu rētu. Tādēļ visas ķeizarmammas-uzsitiet sev pa plecu, jo esat izdarījušas lielu darbiņu.