Piedzimt ar stangu palīdzību

Toreiz, 2016.gadā, es gatavojos savām pirmajām dzemdībām. Kaut lasīju daudz stāstus un ievācu informāciju, tāpat nevarēju būt gatava tam, ko piedzīvošu, tādēļ vēlos padalīties atklāti ar savu visvisneticamāko un neaizmirstamāko dzīves pieredzi, kas fundementāli mainīja mani kā cilveku. Domāju, ka katru sievieti maina dzemdības, katrai tas ir lielākais piedzīvojums dzīvē. Kaut šī pieredze bija ļoti traumatiska, tā tomēr ir pieredze, kas man daudz ko iemācīja. Ar šo pieredzi nevēlos nevienu sabiedēt, bet iedvesmot un kārtējo reizi pierādīt, cik nopietna lieta tomēr ir piedzimšanas brīnums.

4.dienas pirms dzemdībām (40.nedēļā)

Sākšu ar to, ka tik ilgi gaidīju to dienu, domāju, plānoju, meditēju, bet nevarēju iedomāties, ka mums ies tieši tā. Kā zināms ārsti solīja jau dzemdēt no pilnām 37.nedēļām, mocījos ar regulārām un sāpīgām viltus kontrakcijām un citām sāpītēm. Noteiktais datums gan bija 20.augusts. 

19.augustā, no rīta, ap 11:00 sajutu stiprākas sāpes kā parasti, nevarēju vairs iemigt, kaut naktī bija slikti gulēts un nāca miegs. Piefiksēju, ka kontrakcijas ir ik pa 10 minūtēm. Gribēju sagaidīt, kad būs ik pa 5 minūtēm, lai dotos uz Rīgas Dzemdību namu. Iegāju ātri dušā, sāku vākt mantas, bet tad piefiksēju, ka kaut kas asiņo. Ļoti sabījos un zvanīju ātrajai palīdzībai, ar kuriem arī devos uzreiz ceļā. Zvanīju vīram, viņš arī no darba devās uz Dzemdību namu. 

Dzemdību namā ierodoties, atvērums bija tikai 3 cm. Un noskaidroju, ka asiņošana nav nekas traks vai neparasts, viss esot labi.  Iekārtojāmies dzemdību palātā. Tur sēdēju uz bumbas, staigāju, pārelpoju kontrakcijas, kuras bija ik pa 5-7 minūtēm. Takā man paaugstinājās spiediens un pulss bija ātrs, tad pieslēdza pie toņiem (speciāla aparāta, kas mēra bērna sirdspukstus un kontrakciju stiprumu/gaitu) un lika gulēt gultā- tur arī nogulēju visu dzemdību laiku. Ap 15:30 pārbaudīja atvērumu- tikai 4 cm, bet sāpes ik pa 4 min. Tādas, ka asaras man pašas bira no acīm...tajā brīdī sāpes bija diez gan neizturamas, ņemot vēra, ka bija jāguļ nekustīgi.

Man ir astma un pulmonologs bija norādījis, lai izmantoju epidurālo anestēziju dzemdību laikā, lai novērstu lēkmes risku. EA ievadīja, tas nemaz nesāpēja. Ātri vien sāpes beidzās un varēju uzelpot. Pat ar vīru pajokojāmies un parunājāmies. 

18:45 pārbaudīja atvērumu- tie paši 4 cm. Izlēma pārdurt ūdeņus. Kontrakcijas palika stiprākas, bet ne pietiekoši stipras, tāpēc 20:30 lēma par labu stimulācijai ar oksitocīnu, kuru laida caur sistēmu vēnā.. uzreiz cipari aparātā sāk kāpt lielāki un izteiktāk jūtu spiedienu dzemdē, bet ne sāpes. Ap 21:00 atvērums bija jau 7 cm. Vecmāte lika pasaukt, kad sāku just spiedienu, bet es tādu just nesāku. Ap 23:00 atvērums jau bija 10 cm.

Edvardiņa pirmā bildīte 3.dienā

Tad arī sākās lielākais darbiņš. EA efekts bija izgājis un to arī neviens vairs nepapildināja. Gan vīrs, gan pati teicu, ka es to varu, man sanāks, biju saviļņota pat ja sāpēja, jo likās, ka tūlīt mazais būs pie mums. Ap 00:10 jau sākam saprast, ka tik viegli nenāks mazais ārā. Teica, ka mazajam jau galviņa tūlīt būs ārā un nav tālu, lai spiežu.. mazajam sāka pēkšņi palikt sliktāki toņi, bet man pacēlās spiediens un pulss. Saprata,ka steigā jāvelk ārā ar vakūma palīdzību. Nu jau sāpēja tā, ka raudāju un spiedu, kad liek un kā liek...vairākas reizes mēģināja ar vakūmu, bet nekas nesanāca.  Man jau iestājas panika, liekas, ka ārstiem arī. Ap 00:30 tika steigā pieaicināti vairāki citi ārsti- kopumā 2 bērnu ārsti, 2 vecmātes, 2 ārsti un anesteziologs. Vīru lūdza iziet ārā. Varu iedomāties kā viņš jutās. Nu jau es sāpēs kliedzu un nevarēju nomierināties, jo kontrakcijas likās ir bez pauzēm un man sākās panika. Man sāka laist iekšā spinālo anestēziju kā pie ķeizara- teica, ka veiks iegriezumu un vilks ar stangām. Anestēzija neiedarbojas tik ātri. Dakteri teica lai elpoju, ka mazajam skābeklis trūkst.. tad nu tas 5 min saņēmu visus spēkus kādi man jebkad bijuši, skatījos griestos un elpoju cik spēka..jutu, ka sāpes pazūd lēnām. Tad veica iegriezumu- jūtu, ka viss apakšgals saplīst pamatīgi. To skaņu es vienmēr atcerēšos. Tad dakteri teica, ka nu būs nepatīkami, bet man jāguļ mierīgi.. centos pēdējiem spēkiem saņemt sevi rokās..ielika stangas un vilka... vilka, bet nesanāca viegli izvilkt,jo nabassaite bija ap kaklu, atkal vilka...un tad ar trešo reizi jūtu milzīgu atvieglojuma sajūtu. 00:55 mazais beidzot bija piedzimis- uzlika man uz punča. es laikam biju šokā. Turēju viņu, nespēju noticēt, ka man ir bēbītis. 

Dodoties mājās

Pēc minūtes paņēma viņu nost, pārbaudīja, pateica viņa svaru, garumu (53 cm un 3.420 kg) un ielika inkubatorā, aizveda uz intensīvās terapijas nodaļu. Man pieslēdz 2 sistēmas, jo cik sapratu man bija smags stāvoklis. Vīram arī pa ceļam parādīja mazo gaitenī, viņš vienmēr stāsta, cik ļoti īpašs mirklis tas bijis. Tad mani sašuva un sākās baigais drebulis. Beidzot arī vīru man pielaida man klāt. Viņš man nesa karsto šokolādi, lai beigtos drebuļi. Abi bijām nenormāli satraukti, bet es zināju, ka mazajam viss būs labi.

Beigās mazais pavadīja intensīvās terapijas nodaļā gandrīz 3 dienas. Viņam no stangām brūce pie pierītes un pie actiņas-paveicās, ka stanga netrāpīja pāris mm uz vienu vai otru pusi. Mazajam galviņa bija sapampusi un pat kompreses lika, izlēma laist arī antibiotikas, jo saķēris kādu infekciju tik ilgi pavadot dzemdību ceļos. 

Es pati nespēju ne pakustēties, ne paiet pirmo dienu, bez vīra netiktu galā. Kā piecēlos, tā ģību nost. Lēna garā man palika labāk. Tās dienas vakarā vīrs ar ratiņkrēslu veda mani uz intensīvo, lai redzu mazo. Uzreiz man bija motivācija celties un ātrāk atgūties. Nākamajā dienā jau uz intensīvo gāju pati, protams vīra pavadībā aiz rokas..Tajā ziņā ģimenes istabiņas ir brīnišķīga lieta, jo iedomājos kā būtu to visu pārdzīvot vienai. 

3.dienas vakarā mazais jau bija pie mums istabiņā. Kopumā visi ārsti un vecmātes atzina, ka mums ar mazo sargeņģelis klāt stāvējis un ka atkopjamies pārsteidzoši labi. Tad arī izlēmām, ka dosim dēliņam 2 vārdus, lai otrais ir kā spēka vārds. 7.dienā mēs izrakstījāmies un vedām mazo Edvardu Jāni mājās. 

Pateicos Dievam katru dienu, ka mums viss ir labi un viss beidzās labi. Lai arī traģiska un smaga, bet tā tomēr ir mana pirmā dēliņa dzimšanas diena un ,paskatoties uz manu mazo brīnumiņu, saprotu, ka bija vērts visam tam iet cauri. Šobrīd viņam ir 2.9 gadi. Vienīgās sekas smagajām dzemdībām ir rēta uz pierītes (kā mazajam Harijam Poteram), kā arī iespējama runas aizture, par ko jau konsultējāmies pie neirologa. Viņš ir ļoti mīļš un jūtīgs, brīnišķīgs puika. Un lai vai kā- kad Edvardiņam bija 7 mēneši, tad pieteicās otrs bērniņš, par spīti visam, kas noticis, manī vairs nebija bailes, jutos stipri drošāka un pārliecinātāka par sevi. To arī novēlu citām- neļaut sliktai pieredzei sevi nobaidīt, bet kā reiz rast spēku no tās situācijas, kā saka- what doesn't kill us, makes us stronger.