Divi zem Divi

Brālīši cālīši-Marts un Edvards

Pirmais gads būs visgrūtākais,pirmais gads būs traks-to dzirdēju,kad gaidīju otro mazulīti. Kad mēs plānojām bērnus ar mazu vecuma starpību,tad es īsti nedomāju par to,kas mūs sagaidīs. Es zināju,ka es nevaru to iztēloties un nemaz arī nemēģināju sevi satraukt ar liekām domām. Man pietika zināt,ka brālītis piedzims,kad pirmajam būs 1.4 gadiņi. Speciāli arī nekā negatavojāmies,viss likās organiski rit savu gaitu. 

Rīgas Zoo

Jā, tagad atskatoties uz pirmo gadu,varu atzīt,ka tas bija grūts, bet atkarīgs kā uz to skatās. Tādēļ varu aptuveni pastāstīt,kas man likās grūtākais,kā arī kādēļ kopumā šis gads man daudz ko iemācīja. 

Katram jau arī iekšējās rezerves ir tik, cik ir. Pirmā gada laikā es atklāju, cik tās ir man un kad nepieciešams emocionālo krātuvīti atkal uzpildīt. Bez mūsu radiem,kuri mazos abus regulāri pieskatīja,tas nebūtu iespējams. Un tad domāju,ka būtu diez gan izdegusi. Arī laika gaitā vīrs piefiksēja,kad nepieciešams kāds spontāns brauciens visiem kopā vakarā kaut vai uz jūru. Šis ir viens no svarīgākajiem aspektiem, jo cik pārgurusi mamma var dot saviem bērniem? Ja saka,ka nepieciešams ciems,lai uzaudzinātu bērnu,tad cik liela pilsēta nepieciešama,lai uzaudzinātu bērnus ar mazu vecuma starpību? Visa ciema atbildība uz mammu...ideāli,ja tētis arī maksimāli pieslēdzas. Vēl ideālāk,ja palīdz tuvākā ģimene....vai arī ir iespēja algot regulāri auklīti. 

Kas reāli bija pats grūtākais? 

rīta selfijs, februāris 2018.

Posms pēc dzemdībām (man akūta ķeizara),Marta alerģija un kolikas, iziešana ārā vienai ar abiem, slimošana-gan bērnu,gan mana, maz miega naktī. 

Mani vismīļākie parūpējās,lai pirmās 3 nedēļas pēc dzemdībām es nepaliktu viena ar abiem. Bet jebkurā gadījumā nebija iespēja pilnīgi netraucēti un mierīgi abiem gulšņāt gultā vai iziet garajās 3h pastaigās. Tāpat ēst jāgatavo lielajam,jāmaina pamperi,jāliek dušā. Centos maksimāli necelt vecāko pirmās 3 nedēļas. Bet kad viss ļoti sāp,tad jebko darīt ir grūti,bet nav izvēles..ir jādara. Kopumā gandrīz visu pirmo gadu bija vāveres riteņa sajūta,bieži dabūju apsēsties un atvilkt elpu tikai bērnu diendusas laikā,ja tas arī izdevās. 

Martam ap 2 nedēļām sākās pamatīgas kolikas,bet raudāšana likās trakāka kā ar pirmo. Tas manī

Martam 6 ned, Edvardam 1.6 gadi

radīja bažas. Ņemot vērā,ka viņš stipri atgrūda pienu jau kopš dzimšanas un raudāja,kad negulēja,bet aizmiga,jo bija pārguris no raudāšanas,tad devāmies pie alergologa. Pat nezinu kā funkcionēju tajā laikā. Atceros,ka Edvards mēdza aizmigt pat uz grīdas,kamēr es rokās mierināju traki raudošo Martu. No 5 nedēļām Marts sāka ēst tikai speciālo maisījumu bez piena olbaltuma un bez laktozes, 2.dienā jau trakā raudāšana beidzās. Tad palika tikai tipiskas kolikas,kas katru vakaru ap 19:00 sākās kā raudāšana un nemiers,identiski kā Edvardam..arī līdz pusgadam. Bet mēs tikām šim pāri. Nu tas liekas tik sen...cik ātri pagaist negatīvais tomēr. 

Kā iesim ārā ar 2 maziem? Par to gan domājām...Edvards sāka staigāt 2 nedēļas pirms piedzima Marts. Mēs jau pirms viņa dzimšanas iegādājāmies tandēmratus Icandy Pear,jo tie bija vienīgie rati,kuri ielien mājas liftā. Dzīvojam mēs 7.stāvā. Rati bija salīdzinoši viegli. Grūtākais bija abus

2.pastaiga, es pati vēl nespēju pastumt
ratus operācijas dēļ.

mazos saģērbt,pašai sataisīties un tikt līdz ārdurvīm. Šobrīd tas man aizņem 5-10 minūtes,bet agrāk ap 20-40 minūtēm. Īpaši ilgi ziemā. Ārā ejot, arī bija jāplāno,kad mazais gulēs,paspēt uzķert brīdi,kad ir paēdis,bet vēl nav kašķīgs palicis. Gulēt sākumā mazākais gāja,kad kādu 1h bijis nomodā-tātad bieži. Jāsaplāno viss,lai arī lielajam pastaigas laikā negribās ēst,neuznāk kašķis. Aptuveni zināju,ka Marts gulēs ap 1h miedziņus un tā arī gājām ārā 1x vai 2x dienā uz šiem miedziņiem. Dienas vidū abus centos likt gulēt uz diendusiņu līdzīgi vai vienlaicīgi. Ar laiku tas sāka izdoties arvien labāk. Šobrīd pārsvarā guļu kopā miedziņu ar abiem. Ap Marta 5 mēnešiem sākām izmantot parastos pastaigu ratus,kuriem nolaižās mugura pilnībā. Dažreiz Martu ieliku ergosomā un Edvards sēdēja ratos. Garākās pastaigās šobrīd pat izmantojam 2 ratus.

Problēma, ar kuru nebiju rēķinājusies-slimošana. Ar vecāko dēliņu bijām pie neirologa,kad viņam bija ap 1.6 gadiem. Neirologs neieteica apmeklēt pirmsskolu,jo teica,ka Edvards nav gatavs vēl un reāli 1 nedēļu noies,bet 3 slimos. Negribu iedziļināties visās detaļās,bet kopš sāka iet dārziņā no 2.1 gada-pusgada laikā nogāja aptuveni mēnesi kopumā. 

Oktobris 2018.

Pēc pusgada Edvardu izlēmām vairs nelaist privātajā dārziņā, bet no šī rudens dārziņa gaitas uzsāks abi. Cerēsim,ka lielumu abi būs izslimojuši. Tagad zinu kā tas ir-būt slimnīcā ar tik maziem. Kopumā slimošanu dēļ 3 reizes nācās paviesoties slimnīcās. Tas laikam bija visvislielākais izaicinājums. 

Protams ir grūti,kad bērni slimo,bet vēl grūtāk ir aprūpēt slimus maziņos,kad pati esmu slima. Ja man otreiz būtu otra iespēja,tad es Edvardu nelaistu dārziņā nemaz. Iemesls tik trakām slimošanām gan jau ir psihosomatisks,lai gan saka,ka tāds reāli esot pirmais gads,kad uzsāk dārziņa gaitas. Vienīgais,ka ir daudz labu piemēru,kur pēc šāda trakā pirmā gada,kad daudz slimoja abi reizē, otrais gads ir stipri veiksmīgāks. Uz to arī ceru. 

Par miegu varu teikt tikai to,ka man pirmā gada laikā liela ekstra bija 4 h miega no vietas. Vispār dzīvoju lielā miega badā. Vecākais naktīs murgo,mazākais cēlās ēst. Tas ir brīžos,kad abi bija veseli,ja slimi-miegs praktiski nebija. Laikam arī miega trūkums vājināja manu imunitāti. Miega trūkuma dēļ arī dažreiz uznāca depresīvākas domas un raudulīgums. Kaut esmu tiešām pozitīvs cilvēks. Šajos brīžos mani glāba doma,ka varēšu palūgt mazos kādam pieskatīt un doties ar vīru divatā kādā izbraucienā. Kad jutu,kad ūdens jau smeļas mutē,tad centos ko ieplānot,kaut kur izrauties. 

Māmiņu kluba festivālā,
jūnijs 2018.

Bet viss kopumā skatoties nemaz nav tik neiespējami,nemaz nav tik grūti,kā varbūt biju gaidījusi. 

Ar mazajiem kopā devāmies izbraucienos un ekskursijās pa Latviju,uz vīra darba festivālu, uz Māmiņu kluba festivālu, kur piedalījāmies parādē ar tandēmratiem, svinējām savas laulības baznīcā un Marta kristības,pat dzīvokli izremontējām. Tas viss pamatā prasa pamatīgu un kārtīgu plānošanu un sagatavošanos. Jāizplāno,kad un kur mazie varētu gulēt,ēst,kad mainīt pamperus. Jāsakārto soma ar vajadzīgo,paņemot papildus šo to negaidītām lietām-rezerves drēbes,papildus ūdeni utt. Pirmajā mēnesī es taustījos vēl,bet ātri piešāvos un somu spēju salikt pāris minūtēs. 

Arī sadzīviski neteiktu,ka nevarēju tikt galā. Pagatavot ēst un sakārtot māju,nomazgāt traukus arī pietika laika. Vienīgais man nepatika,ka tas atņem laiku mazajiem,vismaz 1h dienā. Tādēļ šobrīd man ir palīgs-robotiņš grīdai un traukus mazgā trauku mašīna. Labākie 2 pirkumi. Pat vingrošanai bieži atlika laiks un spēks. Un vakaros,kad mazie jau ap 20:30 bija aizmiguši,kopā ar vīru varējām pavadīt laiku divatā. 

Liepājā, oktobris 2018.

Šobrīd,kad Martam ir 1.5 gadi un Edvardam tuvojas 3 gadu jubileja,tad teikšu,ka jā-pirmais gads bija grūts, bet ir forši un bija forši. Šī gada laikā es no apzinīgās mammas paliku par apzināto mammu,kura saprot savus bērnus labāk,kura iedziļinās un ieklausās savos bērnos,kura uzticās savai iekšējai balsij. Mani bērni ir mana lielākā bagātība. Un vēl es sapratu,cik liela nozīme ir manam vīram. Sapratu,cik patiesībā mēs esam laba komanda. Es iemācījos plānot savu laiku,kā arī vēl vairāk priecāties un novērtēt visu labo,kas man ir dots. Sapratu,ka esmu daudz spēcīgāka kā man likās,bet tai pat laikā priecē,ka drīkstu justies arī vāja,drīkstu raudāt,paīdēt,pasūdzēties un ka es tikšu uzklausīta,atbalstīta un samīļota no maniem visiem 3 brīnišķīgakiem vīriešiem. 

Kad domāju-kā bija būt mammai diviem zem divi gadi? Man nāk prātā citāts no "Sekss un Lielpilsēta"...kad viņas viena otrai jautāja,kad tu pēdējo reizi juties laimīga,tad Šarlote atbildēja-:"Katru dienu, ne visu dienu katru dienu,bet katru dienu."