Dziedinošas ķeizardzemdības

Sākšu ar to,ka pēc 2.ķeizargrieziena man bija bail no šīs procedūras tik ļoti,ka apzināti nebūtu saņēmusies vēl vienam bērnam, apzinoties,ka nākamreiz ķeizargrieziens būtu principā neizbēgams. Zinu,ka ir kam sanāk piedzemdēt vagināli pat pēc 2 ķeizariem,bet manā gadījumā bija skaidrs,ka tas nav mans gadījums gan iepriekšējo dzemdību gaitas dēļ, gan citu iemeslu dēļ.

Kad negaidīti pieteicās mūsu jaunākā meitiņa- sākās mans garīgais ceļš uz ķeizargrieziena pieņemšanu un morālo gatavību. Reāli nebiju gatava morāli ķeizaram līdz aptuveni 34.nedēļai.

Ko es darīju,lai sagatavotos?
Pirmkārt, atradu tiešām labu ginekologu, kam 100% uzticos. Otrkārt, sapratu, ka vēlos slēgt līgumu ar ārstu, kurš zin manu situāciju,nevis braukt un cerēt uz labāko. Treškārt, meklēju iestādi,kurā var veikt to,ko vēlos- izņemt olvadus reizē ar ķeizargriezienu,jo zināju,ka vairāk par 3 ķeizariem man nebūs,nemaz neiesaka. Tātad atkrita,piemēram, Siguldas slimnīca,jo tur šo neveic. Mūsu izvēle bija Rīgas Dzemdību nams (kur bija 3 iepriekšējās dzemdības) vai Vidzemes slimnīca (jo dzīvojam Cēsīs un tā ir tuvākā lielā slimnīca ar dzemdību nodaļu).
Beigās izvēlējāmies Vidzemes slimnīcu,jo tur sakritības pēc strādā par ārsti mana ginekoloģe, ar kuru arī bija doma slēgt līgumu. Takā man ir liela diastāze, tad ārste pastāstīja,ka vienlaicīgi varētu arī to sašūt- kas man bija liels pārsteigums. Izrādās, ka Valmierā tā esot salīdzinoši ierasta prakse, ja vien nav kāds iemesls kapēc to nevar izdarīt.

Beigās vienojāmies par plānveida ķeizargriezienu 19.08., kas būtu pilnas 39 nedēļas un 1 diena.
No aptuveni 36. Nedēļas mani sāka mocīt visādas kontrakcijas un pieauga raizes vai rēta izturēs līdz 39 nedēļām,jo tā bija ļoti plāna. Pat ja rētas biezums vai plānums pilnībā nenosaka plīšanas risku- plīšanas gadījumā viss visticamāk var beigties letāli, tapēc raizes bija pamatotas. Īsāks starplaiks starp ķeizariem arī nenozīmē,ka rēta plīsīs vai lielāks risks uz plīšanu,jo tā sadzīst pilnībā pusgada laikā,bet tāpat-visus faktorus saliekot kopā, sajūta nebija omulīga.
Un tagad,kad backstory ir izstāstīts- ķeršos klāt pie dzemdību stāsta.

08.08. 2022. 5:00 pamodos no spēcīgām, regulārām kontrakcijām. Sagaidīju 4 un sapratu,ka laikam viss sācies un sāku salikt pēdējās mantas, iegāju dušā un iedzēru nošpu-ar domu,ja nu tomēr nav. Sekoja vēl dažas spēcīgas kontrakcijas un principā biju gatava modināt vīru, saukt ātros un doties. Bet starplaiki palika lielāki un viss pierima, fonā gan spēcīgi vilka muguru un vēderu, rētas rajonā bija durstīgas un nepatīkamas sajūtas. Dienas vidū sazinājos ar savu ārsti. Viņa teica, ka ja kas- lai dodos ar ātrajiem uz slimnīcu, bet ja liekas,ka viss normas robežās- lai dodos nākamajā dienā,viņas maiņas laikā uz slimnīcu un ķeizarosim akūti,jo izskatās, ka viss iesācies un rētas dēļ nevajag lieki riskēt.
Mums tieši iekrita,ka vīra māte varēja atbraukt pieskatīt mazos, vīrs dabūt atvaļinājumu ar nākamo dienu un man nebija jābūt vienai.

09.08. Ap 14:00 bijām Vidzemes slimnīcā. Arī šajā dienā ik pa laikam bija spēcīgas kontrakcijas. Toņos arī tās uzrādījās un pat ik pa 5 min. Sanāk,ka kamēr gaidīju ķeizaru- izbaudīju kontrakcijas. Dzemdes kakls arī jau bija ar atvērumu. Takā dzemdības principā bija sākušās pašas.
Mēs iekārtojāmies vienā no 6 ģimenes palātām,par ko priecājos. Tajā dienā mūsu meitiņa piedzima vienīgā, bet nākamajā dienā piedzima 9 mazie! Vidēji dienā ir 2- 3 mazulīši.
Palāta bija kā viesnīcas numuriņš- lielā gulta, TV, ledusskapis, liela un plaša wc un duša, pa logu skaists skats- mežs,bet vienīgi šobrīd notika pagalmā būvdarbi. Slimnīcu pilnībā remontē. Dzemdību nodaļa ir izremontēta, svaiga, jauna, moderna.

Pirms ķeizara paspēju izrunāties ar anestezioloģi, mani ķeizaram sagatavoja tik ļoti laipnas vecmātes un palīgi- noskuva rētas vietu, ielika katetru rokā, izlaida sistēmu, ielaida antibiotikas, ielika urīna katetru. Viss maigi, mierīgi, nomierinot mani, nesteidzinot. Tad pirms 19:00 biju saģērbusies slimnīcas dotajā halātā, vecmāte man sataisīja copīti, uzlika cepurīti un tad man bija jāguļas uz gultas, ar kuri mani pārstūma uz nodaļu,kur veic operācijas. Tur man ielaida mugurā EA- uzreiz atslēdzot kājas. Vecmāte man turēja plecus,lai nebaidos un vispār dūriens bija viegls. Biju mierīga. Apgūlos uz operāciju galda guļus, bet takā nāca vēmiens,tad mani takā ar moderno galdu pabīdīja ieslīpus. Jau minēju,ka te viss jauns un moderns-arī galds, lampas utt. Telpas omulīgas. Tajā brīdī jau pavisam iedarbojās narkoze. Vienā rokā laida sistēmu, otrai pieslēgts spiediena mērītājs. Atnāca mana ārste un vēl cita ārste, kura asistēja.

Mani atkal nolika taisni un sāka operēt. Vairākas reizes palika slikta dūša,par ko ziņoju, uzreiz tika pilinātas un laistas zāles. Vienā momentā pavisam sareiba galva un anestezioloģe masēja man pieri,kamēr zāles iedarbojās. Tas ļoti palīdzēja. Visu laiku visi runājās ar mani gan ārsti, gan anestezioloģe. Jutos dikti apčubināta un man nebija bail.

19:07 piedzima meitiņa. Mums bija daudz vārdu variantu, bet beigās nosaucām par Ievu,jo pēc sejas likās,ka šis tomēr būs īstais vārds. Vārds Ieva pie manis atnāca jau pirms veicu grūtniecības testu,iekšēji jutu,ka būs meita Ieva. Mums ar meitu vispār jau kopš ieņemšanas bija īpaša saikne. Jo arī 07.08. Vakarā es runājos ar punci un teicu,ka ja viņa pati izlēma pie mums atnākt, tad varbūt pati lai lemj,kad piedzimt,jo citādi ārsti ir jau izlēmuši viņas vietā. Un viņa laikam to nopietni ņēma pie sirds un pati izlēma savu datumiņu.
Arī ārstes piekrita,ka izskatās pēc Ievas, ka esot maz Ievas tagad mazas un nekāda vaina,ka vārdiņsvētki Ziemassvētkos. Ieva no ebreju valodas nozīmē-elpa un dzīvība.

Tātad-
Ievu izcēla no punča, viņa ieraudājās. 3.380 kg un 51 cm. Kad pielika viņas sejiņu pie manas- viņa beidza raudāt-viņa uzreiz atpazina mammu, jutās droši. Tad viņu aizveda uz istabiņu pie tēta. Es raudāju laimes asaras...un arī tagad atceroties- acīs asaras...
Tālāk man sašuva diastāzi, izņēma olvadus un visu sašuva ciet. Tas aizņēma gandrīz stundu! Un bija gana sarežģīta operācija. Tās vidū man atkal slikti palika, bet viss tika novērsts. Pacietīgi gulēju un runājos ar ārstiem. Nebija ne bailes, ne stresa, ne drebuļi- kas bija abos iepriekšējos ķeizaros.
Pēc ķeizara mani pārcēla stumjamajā gultā,kas bija salīdzinoši jautri,jo neko jau nejūt no vidukļa uz leju.
Mani aizveda uz istabiņu un tur mani gaidīja vīrs un Ieva. Mani iecēla gultā, pagrieza uz sāna un Ieva tika lika pie krūts. Viņa piezīdās uzreiz. Un šis ir svarīgi,lai pirmo 2 h laikā notiktu pirmā zīdīšana,kas nebija opcija iepriekš,jo iepriekš bērni tika pielikti pie krūts pēc aptuveni 4/5 stundām tikai. Tā mēs abas tur nogulējām 2h, atgāja kājas un pagriezos uz otra sāna,kur vēl kādas 3h kopā nogulējām.

Man tika iedotas zāles,kas man palīdz pret sāpēm- kas arī tika atrunāts ar ārsti iepriekš. Jo ir dažāda veida zāles un ne visiem der visas. Pirmā diennakts pagāja mierīgi, biju spējīga pat normāli piecelties kājās,iet uz wc.

Šī kopumā bija vislabākā atiešana pēc ķeizara, vievieglākā atkopšanās. Gan pateicoties manai garīgajai sagatavotībai, gan profesionālajiem ārstiem. Viss cieņpilni pret mani, ļaujot man atiet manā tempā, nevis steidzinot, dodot efektīvas zāles un ļaujot mierīgi iepazīt Ieviņu.

Izrakstīja mūs 3.dienā jau. Man veica usg rētai un dzemdei,lai zinātu,ka viss ir labi.

Visi ārsti tur ir savā vietā un darbu dara no sirds. Liels paldies viņiem. 
Kopumā pieredzi šajās dzemdībās vērtēju 10 no 10.

Izejot no slimnīcas biju ieguvusi tik lielas dāvanas..meitiņu, sašūtu diastāzi, izņemtus olvadus un skaistu jaunu ķeizara rētu, kā arī emocionālu piepildījumu par šīm dzemdībām. 

Pieredze Rīgas Dzemdību namā 2020.gada decembrī.

Sākšu ar to,ka šoreiz bija daudz domu par to,kur dzemdēt. Meklēju informāciju gan par Jūrmalas slimnīcu,gan par Siguldas. Izlēmu arī ap 34.nedēļu doties parunāties Rīgas Dzemdību nama uzņemšanas nodaļas vadītāju. Tur mēs izrunājām iepriekšējo abu dzemdību pieredzi un ārste teica,ka prātīgākais būtu ieplānot ķeizaru pilnās 40 nedēļās,bet ja kas sāktos ātrāk,tad vērot situāciju- vajadzības gadījumā ķeizarot akūti. Es gan no prāta neizmetu domu par dabiskām dzemdībām. Lai vai kā- beigās,kad apkopoju pieredzi, sapratu,ka tomēr palikšu pie dz.nama,kur viss jau takā zināms. 

Pilnās 37 nedēļās manai ginekoloģei nepatika bērna toņi,tādēļ vakarpusē sazvanīju Rīgas dz.namu,kur man teica,ka droši varu doties pārbaudīties,uzlikšot toņus atkal. Tā arī darīju,mani sagaidīja laipni. Uzliku toņus turpat uzņemšanā. Tur toņi arī nebija īsti labi,bērnam sirdstoņi bija par ātru,kā arī uzrādījās regulāras kontrakcijas- ik pa 4 min. Es gan tās uzskatīju par viltus kontrakcijām un zināju,ka tās nav īstās,jo sajūtas atšķiru. Toņu dēļ man pārbaudīja arī atvērumu un skaisti paziņo- 4cm,bebis būs šodien! Ķeizaru atceļam, mēģināsiet pati. Es šokā,vīrs šokā. Bet es priecājos. Nonācu dzemdību blokā,kur mani ilgi neviens nepārbaudīja. Tik paprasīja vai vēlos ķeizaru vai pati. Es saku,ka vēlos mēģināt pati,ja tas iespējams,bet saku,ka man nav kontrakciju un nekas nesāp. Pagāja vismaz 2h,kad man atkal pārbaudīja atvērumu,kur secina- 1 vai 2 cm,ne 4. Es mazliet šokā un nesaprotu- kā? Ko? Nu neko,lika man toņus un tikai no rīta pārbaudīja atvērumu- 1cm. Aizsūtīja uz ginekoloģijas nodaļu. Es tur pusi dienas pavadīju. Toņi bija normāli,vismaz ārsts teica,ka viss normā. Un es teicu,ka vēlos kādu plānu un rakstīšos ārā-kāda jēga palikt. Tobrīdējā ārste pateica,ka plānveida ķeizars vispār vairs nav opcija,ka jādzemdē pašai un ka dzemdības ierosinās pēc nedēļas- pilnās 38 nedēļās,jo man ir gestācijas diabēts ( ar domu,lai bērns man atkal nav par lielu,vēl arī toņi bija labi,bet ne ideāli). Tā es devos mājās un gaidīju nedēļu. Tāpat vēljoprojām nesaprotu,kur tur bija 4cm atvērums..nu kā varēja tā kļūdīties??? 

Pilnās 38 nedēļās 8:30 kopā ar vīru ieradāmies dz.namā. Speciāli laicīgi,jo gribējām ģimenes istabiņu. Toreiz vēl bija viss kovid trakums. Vīram bija tests negatīvs. Man paņēma analīzes turpat uzņemšanā. Mierīgi izgājām uzņemšanas procedūru un devāmies uz grūtnieču nodaļu,kur bija arī mūsu istabiņa. 

Man veica usg tajā rītā un pateica,ka Elza ir 3.6 kg. Uz robežas tam,ka var būt par lielu. Nu principā varētu piedzemdēt pati. Tad man izstāstīja,ka takā ir 1cm- ierosinās ar baloniņu. Te viss bija korekti. No rīta,kad visa nakts negulēta, pie 4cm pārdūra ūdeņus. Visi bija gādīgi un rūpīgi- nav nekā slikta,ko pateikt. Šajā brīdī es sazinājos ar Līgu Kalniņu-to,ar kuru man bija līgums ar Martu. Viņa kā speciālists teica,ka slēgt līgumu ar viņu nav īsti jēga,jo pamatā man visu noteiks ārsts,ne vecmāte,kā arī teica,ka jārēķinās,ka var viss būt visādi- nu ka jāpaļaujas uz ārstu. Man tieši sanāca būt tajā pat istabiņā,kur biju pirms nedēļas un gadījās tā pati ārste,kas pieņēma Edvarda dzemdības. Viņa mani labi atcerējās. Godīgi sakot,nezināju cik labi tas ir,zinot kā gāja 1.dzemdībās. Atkal tika uzdots jautājums vai vēlos pati vai uzreiz ķeizarot. Es teicu,ka ja var- tad pati. Vienīgi- atvēruma pārbaude bija ļoti nepatīkama un teiktu,ka neiejūtīga. Tālāk tika lemts,ka stimulēs ar oksitocīnu. Man katetrs aizlaida garām! Un roka uzpampa. Izveidojās milzīgs zilums. Ielika citu katetru un man bija lielas bailes,ka atkal tā būs. Un ziniet-bija! Atkal izgāja no ierindas pēc brīža. Nesagaidīju kādu iejūtību par šo. Anesteziologs,kas laida EA bija jauns, ar humora izjūtu-tādu melnu,bet man nebija iebildumu. Es nezinu vai tajā dienā vai kas noticis,bet man liekas arī EA katetrs kaut kā negribēja sadarboties,jo man EA noteikti bija par stipru. Es gandrīz nejutu kājas! Pēc pāris stundām tika lemts par ķeizaru,kas mani apbēdināja,bet nekas nevirzījās uz priekšu. Tajā brīdī biju sabījusies. Vīrs palika dzemdību istabā,mani aizveda ratiņkrēslā. Tobrīd nebija neviena katetra,kas neizietu no vietas, tādēļ turpat uz ķeizara galda meklēja,kur atkal ielikt. Man vispār bija panika, raudāju.. Neviens nemierināja,neatbalstīja. Neviena mierinoša vārda. Kad izņēma Elzu,tad pēc tam,kad šuva ciet,man teica,lai neraustos,bet man jau sākās drebulis. Vēl ārste teica,ka kaut kas jādara ar vēderu- ka tādai jaunai un tāds vēders,ka šausmas. Teica,ka grūti sašūt,jo raustos..bet ko man bija darīt? Es taču nekontrolēju trīcēšanu. Biju laimīga tikt prom no tā galda. Vecmātes blakus telpā 4h diez gan rūpīgi apčubināja mani,kas bija labi. Bet jau jutu,ka sāpes atgriežas diez gan spēcīgas un man teica,ka ielaidīs caur EA katetru atsāpinošas zāles un tad atkal pēc kādām 4h var ielaist. Pārveda uz istabiņu. Vecmāte palīdzēja pielikt Elzu pie krūts- bija ļoti iejūtīga. Sapratu,ka tā bija vecmāte/bērnu māsa vai tml. Palīdzēja vīram ar Elzu,atgādināja par ģerbšanu,mazgāšanu utt. Kad man sākās stipras sāpes,līdz elpas trūkumam,tad lūdzu vīru iet meklēt vecmātes. Viņas vispār nenāca,pēc tam,kad atnāca- teica,ka man tak ielaida zāles un ārste nāks laist EA vēl pēc 2h. Es saku,ka sāp nenormāli un nav kas labi. Bez maz pasmējās,nepasauca ārstu. Vīrs gāja vairākas reizes teikt,ka lai kaut ko dara. Atnāca ārste un bija dusmīga,ka nepasauca uzreiz. Jo sāpes nebija normā. Ielaida ātrāk,bet pateica,ka vairāk arī nelaidīs. Tas arī ir viss,jo vairāk nevarot,citādi var būt komplikācijas. Sāpes uz 1h atgāja. Uz 1h. Es biju slapja no sāpēm,nepagulēju nemaz. Elzu pabarot nespēju,jo nespēju pat uz sāna pagriezties. Bērnu māsa prasīja vai esam ar mieru dot maisījumu,ja man ir slikti,ka lai tētis baro mazo,kamēr man paliks labāk (2.dienā jau spēju pati barot). Viņa bija iejūtīga un tiešām izrādīja rūpes. Nākamajās dienās visu laiku bija tā,ka vecmātes tik teica- staigā,nevar necelties,saņemies,nevajag tik daudz zāles utt. Kamēr ārsti teica,ka droši var lietot vairāk paracetamola un vēl dabūt šprices pret sāpēm. Man ļoti nepatika vecmāšu attieksme. Bija tikai viena iejūtīga. Pretsāpju svecītes es nevarēju lietot,jo man špricēja vēderā zāles pret trombiem. Biju laimīga,ka 3.dienā spēju jau normālāk paiet. 4.dienā es palūdzu ārstei,lai mūs izraksta un viņa arī izrakstīja. Jāpiebilst,ka gultas bija tik neērtas un izgulētas,ka man nenormāli sāpēja spranda un mugura. Un jāpiebilst- istabiņas cena 60 eiro, vīram nav ēdamais iekļauts,arī stavvieta nav iekļauta. Mašīnu likām sānielā. Secinājums- ginekoloģiskajā nodaļā kopumā viss ir diez gan labi (vismaz man bija), līgums neko nebūtu devis šoreiz, ārsti mēdz mainīt viedokli arī, vecmātes palikušas pēcdzemdību blokā neiejūtīgākas. Ja nebūtu klāt vīrs,tad Dievs vien zin,kā es vispār izturētu- bail domāt. Diemžēl pēc šī visa man ir bailes no ķeizara,man ir bailes no katetriem un beigās izlēmām par labu Valmieras slimnīcai,kur pasaulē laist 4.bērniņu. Ja es dzīvotu tuvāk Rīgai,tad nāktos palikt pie tā paša Rīgas dz.nama gan jau,bet ne šoreiz. Takā pieredze man raiba. Es gan no sirds ticu,ka tur nevienai neviens neko sliktu nevēl,ka dzīvība ir 1.vietā un daudz atkarīgs no pašas dzemdētājas attieksmes. Bet jāpiekrīt,ka attieksme kopumā noteikti varētu būt daudz iejūtīgaka. Tomēr tā ir iestāde,kur pasaulē nāk tik liela daļa Latvijas bērniņu. Saprotu-izdegšana,personāla trūkums. Man arī nebija viegli strādāt pirmsskolā,bet tapēc jau es nepazaudēju cilvēcību. Par šīm pieredzēm ir jārunā un ir jādalās- bet arī ar pozitīvo,ne tikai negatīvo,jo viss jau nav arī tik slikti. Labākais dz.namā- kukurūzas brokastu putra,ko tiešām ikreiz apēdu visu. Arī nesen,kad biju tur 4 dienas ar 4.bērniņu ar priekšlaicīgu dzemdību draudiem. Man tiešām laba pieredze no ginekoloģiskās nodaļas šoreiz. vecmātes iejūtīgas, ārste ieinteresēta, sanitāres-jaukas un izpalīdzīgas. Un par to saku- lielu paldies. Arī Līga Kalniņa pat atnāca mani apciemot un parunājām. Vienīgais- gultas matrači tur ar steigu jāmaina gan.  Protams ceru tur vairs neatgriezties,takā šī noslēdzošā pieredze bija ļoti laba. 

Pieredze Rīgas dz.namā 2018.g. -Dzemdības ar līgumvecmāti-

Bez gariem ievadiem- takā 1.pieredze bija diez gan negatīva,bet zināju,ka vēlos tāpat dzemdēt vietā,kur tomēr ir lieli profesionāļi un visa tehnika,intensīva terapija utt.,tad nolēmām,ka paliksim pie dzemdību nama. Tomēr- uzreiz zināju,ka slēgšu līgumu. Vecmāti man ieteica mana mamma un devāmies izrunāt 1.dzemdību pieredzi,kā arī iepazīties. Visām varu ieteikt vecmāti Līgu Kalniņu- it īpaši,ja patīk,kad apčubina. 

Šoreiz arī tuvu dzemdību datumam bija tādas jokainas sāpītes,tapēc es sazinājos ar savu vecmāti. Viņa mani sagaidīja Rīgas dz.namā jau uzņemšanā. Pati uzlika toņus,pati apskatīja- izpalika viss haoss. Secināja,ka ir 2cm atvērums. Devos mājās mierīga un bez stresa. 40 nedēļās sākās straujas dzemdības vakarā. Sazinājos ar vecmāti,kad sāpītes jau bija ik pa 10 min. Sarunājām,ka sagaidīšu biežākas,bet lai lēnām pošos uz dz.namu. Kad ierados dz.namā- vecmāte bija dzemdību nodaļā un gaidīja tur. Sanāca atkal iet cauri visai iestāšanās procedūrai ar kontrakcijām ik pa 3 min. Man vēl jautāja- vai dvīņi? Jo puncis bija milzonīgs. Es tik atteicu,ka nē,viens bērns. Toreiz jau mazliet ģību nost no sāpēm,pārģērbties vienai bija nu ļoti grūti. Knapi tiku līdz dzemdību nodaļai. Labi,ka vīrs bija blakus. Pa vidam apstājos un iepauzēju uz kontrakcijām,jo tad nespēju paiet. Vecmāte dzemdību blokā uzreiz pajautāja- vai man auksti,karsti,kāda gaisma būtu labāk dzemdību telpā. Skaisti sataisīja man istabiņu pēc manām vēlmēm.  Pārādīja kā pārelpot kontrakcijas,jo man bija bail,biju saspringusi. Kopā dažas pārelpojām. Tad pārbaudīja atvērumu- 8cm. Viss maigi,iejūtīgi. Viņa laicīgi pieaicināja ārstu,jo bija skaidrs,ka Marts būs liels priekš manis. Piedāvāja man celties,iet dušā,bet es nespēju nostāvēt. Tapēc paliku gultā. Vecmāte vaktēja kā man iet,bet nebija uzbāzīga. Ik pa laikam atstāja mūs ar vīru divatā. Atceros,ka vienā brīdī sāku drebēt,tad viņa uzsedza segu,pamasēja kājas. Laicīgi sarunāja EA. Anesteziologs bija tas pats,kas manās 1.dzemdībās. Nopietns un lika man saņemties,lai iedurtu pareizi,bet tas labi,jo kontrakciju sāpes šajā posmā ir spēcīgas. Šoreiz EA man tika papildināts arī uz izspiešanu. Kopā ar vecmāti strādājām gandrīz 3h. Arī sagaidījām,kad iziet EA efekts. Bet neveiksmīgi un tika lemts par labu ķeizaram. Bet es jutos droši,mierīgi. Ķeizara laikā sapratu,ka ārstam esmu pēdējā šodien un tad viņs tiks mājās. Runāja par to,ka jāiet prom no darba,jo te liela slodze. Vēl esot otrs darbs. Man tas likās komiski. Kad Martu izcēla no punča,tad pateica,ka liels puika un nebūtu izgājis cauri. Teica,ka izskatās stiprs. Pajautāja kā sauksim.  Vienīgais,kas man ķeizara laikā nepatika ir tas,ka man iedeva kaut kādas tabletes mutē,kas sausināja muti. Pēc tam 4h pavadīju turpat blakus istabā,mani uzmanīja. Visas māsiņas bija ļoti korektas-padeva padzerties,uzsedza silto segu.  Pēcdzemdību nodaļā tiku pie atsāpinošām svecītēm,kas bija glābiņš. Uzreiz bijām ģimenes numurā-arī cena 60 eiro,bet tētim vairs nebija iekļautas pusdienas,ja nemaldos autostāvvieta bija bezmaksas,ja ņem ģimenes istabiņu. Martam ātri vien ieteica dot klāt maisījumu,bet tas man nelikās nekas traks. Toties palīdzēja normāli uzreiz pielikt pie krūts. Kopumā vecmātes lieki pie mums nenāca,viss bija korekti. Bezpersoniski,bet labāk tā,nekā negatīvi. 4.dienā tikām mājās. Kopumā šī bija nesalīdzinoši labāka pieredze kā pirmā. Un skaidrs,ka man tiešām paveicās ar līgumvecmāti un paveicās ar citiem darbiniekiem. Nebija arī nekādu komplikāciju pēcdzemdību periodā,kas noteikti arī ietekmēja to,ka viss kopumā bija daudz maz labi. 

Pieredze Rīgas Dzemdību namā 2016.gadā

Pirmo reizi es saskāros ar Rīgas Dzemdību namu,kad biju stāvoklī ar Edvardu- 29.nedēļā devos saņemt imunglobulīna poti. Daudz kas ir padzisis no atmiņas,bet centīšos atcerēties katrā gadā interesantākos atgadījumus-gan labos,gan sliktos- kas notikuši tieši šajā vietā. 

Šoreiz par 2016.gadu- 

Sākšu ar to,ka mocījos ar sāpītēm,ko nesapratu jau no kādas 36. nedēļas. 37 nedēļās man likās jokaini izdalījumi,tādēļ drošības labad sazvanīju dz.namu un tur laipni pastāstīja,ka varu doties un pārbaudīt vai tie nav ūdeņi. To es arī darīju. Sagaidīja laipna vecmāte un visu rūpīgi,uzmanīgi pārbaudīja. Secināja,ka ir 1cm atvērums,bet ūdeņi nav. Kad bija 39.nedēļa,tad veselu dienu nomocījos ar jocīgām sāpītēm un teicu vīram,ka braucam pārbaudīt,kas notiek. Atkal visi laipni, uzņemšanā teica,ka ir 3cm un atstāja uz novērošanu. Ginekoloģiskajā nodaļā biju kopējā istabiņā,bet toreiz sanāca būt vienai. Es tur garlaikojos un neviens īsti mani neuzmanīja.. tik cik pateica,lai nāku,ja kas mainās. Uzlika uz toņiem vakarā. No rīta jutos labi un negribēju tur būt bezjēdzīgi- tapēc gāju meklēt vecmātes un izrakstījos pati. Tā arī nesapratu,kapēc mani vispār paturēja  . Gulta bija neērta, bija smacīgi,jo bija augusts un karstums. Tad teicu,ka atgriezīšos tikai tad,kad kāpšu pa sienām sāpju dēļ. 

Atgriezos es uz pilnām 40.ned ar lielām sāpēm un bez šaubām,ka viss sācies-toreiz ar ātrajiem. Uzņemšanā visi bija iejūtīgi,bet nesteidzās ar neko- svēršanās,daudzie jautājumi, parasksti utt. Caur sāpēm nav viegli atbildēt. Pārbaudē 4cm un mēs ar vīru nonācām dzemdību zālē. Pārģērbties vajag uzņemšanā,bet vienmēr nepatika tas,ka vīrs kaut kur pazuda,jo man vienai caur sāpēm nebija viegli atrast velkamo,kā arī pārģerbties. Uzskatu,ka pats dzemdību process bija par maz uzraudzīts. Mums nebija līguma. Vecmāte ienāca reti. Labi,ka blakus bija vīrs. Man netika piedāvāts iet dušā vai kā citādi atslābināties. Es patiesībā biju sabījusies un būtu gribējusi vismaz mazliet to apčubināšanas sajūtu- bet nebija. Visas atvēruma pārbaudes bija nepatīkamas,bet nu ārste nebija neiejūtīga,nedarīja neko negaidīti. Pie 5 cm piedāvāja EA,kas man pienākās pēc indikācijām. Anesteziologs bija profesionāls. Tad pie manis atkal neviens vislaik nenāca. Uzlika uz toņiem un viss. Neteica- kusties,staigā,šūpojies. Principā ja neesi izgājusi pilnu kādu elpas un pozu kursu,tad neviens arī neko nepalīdzēs. Nu tāda pamestības novārtā sajūta. Pie 10cm sākās trakākais. Pirmkārt, man neielaida vēl vienu devu EA,kas būtu bijis labi. Otrkārt, brīdī,kad toņi palika bērnam slikti- vīru vienkārši padzina. Nu tiešām-kā suni. Viņš stāvēja gaitenī un meklēja telefonā cenas bērēm- jo nezināja,kas vispār notiek un bija šokā. Neviens cits pie viņa nepiegāja,nepajautāja vai nav slikti utt. Ar vakūmu Edvardu nespēja dabūt ārā,tapēc man pateica,ka būs pilnā narkoze kājām,iegriezums un vilks ar stangām. Vienīgais,kas spēja mani nomierināt bija anesteziologs- neviena vecmāte,ne ārste. Kas liekas neloģiski. Bērnu uz sekundi uzlika uz manis, pēc tam uz inkubatoru aiznesa. Vismaz tētim parādīja gaitenī. Pēc tam arī vīrs tika pie manis. Abi bijām šokā. Mums īsti nepastāstīja kas un kā- kapēc tā noticis. Palikām neziņā patiesībā. Principā viss izskaidrots ar tekstu- tā gadās. Intensīvās terapijas nodaļā bija viena vecmāte,kas vīram pateica- kas es par māti,ka nenāku pie bērna. Citas atrāpo. Par šo vēl šodien aizvainojums. Es biju smagā stāvoklī,vīrs mani vakarā aizveda ratiņkrēslā uz turieni,atnākt es nespēju. Laikam jāpiemin arī tas,ka uz pāris stundām biju kopējā palātā,kur visām blakus bija bebīši. Tobrīd ģimenes palāta nebija pieejama, vīru aizsūtīja prom. Man kāda vecmāte teica- celies,es uz wc pati. Es centos piecelties un noģību! Sāpes vispār bija briesmīgas iegriezuma vietā. Kad tomēr gar sienu kpani aizgāju uz wc,es tur laikam arī noģību. Neviena vecmāte man nepalīdzēja! Neticu,ka nezināja un neko neredzēja un nesaprata kāds ir mans stāvoklis. Pēc dažām h atnāca viena un apskatīja mani. Viņa bija šokā,ka kolēģes mani nepieskatīja. Atnesa man aukstu kompresi apakšgalam,parunājās,aizveda līdz wc un gaidīja! Tad līdz gultai. Nezinu vārdu,bet paldies viņai- jo es biju vraks,es nespēju paiet! Emocionāli biju arī kaut kur bedrē. Pēc dažām stundām tikām ģimenes palatā,vismaz līdz turienei mani veda ratiņkrēslā. Atceros,ka viena vecmāte teica,ka bērnam vajag manu pienu un parādīja kā to var atslaukt ar rokām. Tas bija tik sāpīgi! Un man jau tā viss sāpēja. Es tur mocījos un man arī nekas nesanāca- par to izjutu nosodījumu gan no vecmātes,gan no intensīvas terapijas nodaļas. Atceros,ka nākamajā dienā intensīvās terapijas nodaļā bija labs ārsts,kas visu sīki informēja un teica,ka brīnums,ka bērns atveseļojas strauji. Kad Edvards beidzot bija pie mums,tad tikai pēc kāda laika vecmāte prasīja vai bērnu māku pielikt pie krūts. Es teicu,ka īsti laikam nē,bet mēģinu. Tad kāds atnāca pie manis un kaut ko mazliet parādīja. Tālākās dienas nebija nekā negatīva. Tik cik man bija lielas sāpes. Lēnām kaut cik atkopos,arī Edvards. Nebija apčubināšanas sajūta, viss tā bez liekām jūtām,bez liekiem komentāriem. Es biju tik laimīga tikt prom,ka nenāca prāta rakstīt sūdzības vai doties sīkāk izjautāt ārstus par notikušo dzemdībās. Jāpiebilst,ka toreiz istabiņa maksāja 60 eiro dienā,vīram arī bija ēdināšana,stāvvieta bija bezmaksas.  Kopumā- pēc šī es sapratu,ka bez līguma tur nav ko meklēt. Un ja būs problēmas,tad var iet visādi. Sapratu,ka pēcdzemdību nodaļā visām patīk mātes,kas uzreiz ir kā atkopušās,ar kurām nav jāauklējās. Sapratu,ka labāk,ka vīrs tomēr ir blakus,jo tad attieksme var būt labāka. Bet es ticu,ka tomēr ārsti jau grib tikai labu- viņi grib,lai māte un bērns paliek dzīvi. Tomēr izdegšana un slodze dod savu- pazūd tāda cilvēcība. Ne visiem,bet daļai gan. Vai nav tā,ka visas sievietes ir pelnījušas cieņpilnu attieksmi? Nevis tikai tās,kam pagadīsies labā maiņa? Nevis tikai tās,kam būs līgums? Īpaši man tās bija 1.dzemdības-es ar šobrīdējo saprātu zinu,ka vajadzēja rūpīgi iet uz kursiem un nolīgt vislabāko vecmāti vai pat dūlu,lai šīs dzemdības būtu iespējams bijušas normālas. Un tas ir tieši tas,ko iesaku tām,kas vēlas tur dzemdēt. Nākamā pieredze par,ko uzrakstīšu ir citādāka,krasi citādāka-tam ir arī vairāki iemesli. 

Uz Tartu ar bērniem

Vienam liksies,ka kaut kur doties ar 3 maziem bērniem ir grūti,citam liksies,ka tas ir vieglāk. Vai tas man liekas viegli? Nebūt nē. Bet tas ir tas pats,kas būšana vecākiem...vai tas ir viegli? Nē,bet ir aizraujoši, tas dod lielāku jēgu visam. Ja mēs dotos bez bērniem,tad iespējams būtu citi apskates objekti,bet tieši bērni ir tie,kuru dēļ apskatām tik daudz fantastisku vietu. 

Kā izlēmām doties uz Igauniju? 

Katru gadu ap šo laiku sanāk kāds izbrauciens ar nakšņošanu- ap manu vārda dienu. Parasti iekrīt zelta rudens un skaists rudenīgs laiks. Šoreiz vīram bija atvaļinājums un sapratām,ka kaut kas jāsaplāno ir. 

Vienu vakaru lieku gulēt Elzu un domāju,ka vispār Igaunija ir tepat blakus-1h braucienā no Cēsīm. Nekad neesmu tur bijusi. Un jau sen gribu aizbraukt uz AHHAA centru. Papētīju,ka no Cēsīm līdz Tartu ir 2h brauciens. Ceturtdien nolēmām,ka dosimies un rezervējām neatmaksājamu viesnīcas nr. 

Kur palikām pa nakti?

Mēs meklējām dzīvokli vai māju- tādu vietu,kur 5 cilvēki var palikt vienā numurā/dzīvoklī. Parastajās viesnīcās piedāvāja ņemt 2 numurus,ko mēs nevēlējāmies. Booking.com izleca Stay to Stay apartments istabas un paņēmām šo variantu. Bijām apmierināti ar dzīvoklīti. Pozitīvi,ka viss uz kodiem un nav iesaistīts pat personāls. Kods atnāk uz epastu,brauc un ej iekšā. Mājīgs 2istabu dzīvoklītis ar mazu virtuvi,bez plīts,bet ar kafijas aparātu,mikroviļņu krāsni,tējkannu. Iekārtots gaumīgi,viss no Ikea. Man kā Ikea fanam bija prieks. Patika noteikums,ka pēc 22:00 jābūt klusumam,un tā arī bija. Visi ērti sagulējām un baudījām mierīgu naktsmiegu bez skaļiem kaimiņiem. Bet no turienes līdz centram brīdis jābrauc,kas nav problēma,ja ir sava mašīna. 

Bet kas notika pirms brauciena? 

Protams,Mērfijs atkal uzdarbojas un tieši tad,kad paņem neatmaksājamu viesnīcu. Ko mēs nekad iepriekš nebijām darījuši,jo ar maziem bērniem ir tik grūti saplānot un paredzēt. Parasti rezervējām jau izbraucot vai vēlu iepriekšējā vakarā. Edvards sāka dikti klepot,ka likās,ka viss būs jāatceļ. Un man sākās lielas iesnas. Piektdien no rīta devāmies mežā uzņemt spēkus,karsējām kājas karstā ūdenī, Edvards elpoja jūras ūdeni ar speciālo aparātiņu,pūtām degunos,kaklos..  Mēs noteikti nebūtu aizbraukuši,ja nebūtu jau samaksājuši. Bet brīnums-sestdienas rītā Edvardam tikai neliels piesmakums,kas pārgāja jau pirms bijām Igaunijā un man iesnas vairs nebija. Tad nu no rīta kravāju mantas un sēdāmies mašīnā ap 09:00. 

Bet kā ar pandēmiju un ceļošanu? 

Piektdienā, aizpildījām covidpass anketas,lai droši dotos uz Igauniju- par sevi un par bērniem. Bērniem līdz 12 gadu vecumam nav nepieciešamas ne vakcīnas,ne testi. Takā esam vakcinējušies,tad 2 minūtes un viss aizpildīts. Neviens neko mums nekur nepārbaudīja,bet vismaz,kā teica Mirttante -U menja vsje dokumenti porjadke. Tieši tādas pašas anketas bija jāaizpilda arī atgriežoties Latvijā- covidpase.lv. Redzējām,ka vienu Igauni pārbaudīja,takā labi,ka neriskējām. Vienīgi- mūsu kļūda,ka sākotnēji nesapratām,ka atgriežoties no augsta riska valsts,kas šobrīd ir arī Igaunija, bērniem (līdz 12 gadi,kas nav ar kovidpasēm) būs jāievēro nosacīta pašizolācija 10 dienas (vai 7 dienas un ja tests negatīvs,var doties uz skolu/pirmsskolu utt.). Bet takā tāpat bijām plānojuši nelaist Edvardu uz pirmsskolu vismaz nedēļu,lai kārtīgi izveseļo krekšķi,tad šis fakts mūs nesatrauca. Principā jebkurā gadījumā bez kovidpases doties uz Igauniji varētu nebūt dikti jautri,jo kafejnīcās un muzejos ieeja tikai ar kovidpasēm. Toties nav jāvelk maskas. Veikalos gan jāvelk maskas. Tas arī pamatā svarīgākais,kas jāzin par ceļošanu uz Igauniju pandēmijas apstākļos. 

Ko ņēmām līdzi?  

Takā braucam 1 dienas ceļojumos ik pa laikam,tad aptuveni jau zinu,ko ņemt līdzi un izteikam bez mantu kaudzēm. Līdzi 5 cilvēku ģimenei ņemu parasti- 

    1.somu ar ēdieniem-uzkodas,maizītes,ūdens. Kā arī termoss ar karstu ūdeni + maisījums Elzai, kā arī kādu jau gatavo veikala biezenīti (viņai šobrīd 9 mēneši). Bieži paņemu arī siltu tēju termosā mums pašiem. 

    2.Somā ir rezerves drēbes- 1 komplekts katrai dienai. Nepārspīlējot. 

    3.Visādas higiēnas lietas,kā kosmētika, dušas želeja,šampūns, zobu birstes. 

   4.Papildus atsevišķi vai apģērbu somā lieku-   

  4.1.pases,dzimšanas apliecības utt. 

 4.2. Zāles-pretsāpēm,caureju,plāksterus. 

 4.3. telefona lādētājus, datoru (dažreiz paņemam līdzi portatīvo). 

 4.4. bērnu guļammantas, Elzai ligzdiņu,jo viņa tajā vēl guļ un jūtas droši arī citur.  

 5.Manā rokas somā būs līdzi telefons, maks, kāda mantiņa Elzai, knupīši, Elzas pudelīte ar ūdeni. 

Ko redzēt Tartu? 

Mēs pat nepamanījām,kad iebraucām Igaunijā. No Valkas uz Valgu. Tad aptuveni 1h jābrauc cauri laukiem,pa šoseju līdz pilsētai. Vīram kā autovadītājam likās interesanti,ka Tartu ir vairāk vienādas nozīmes krustojumi,nevis zīmes- dodiet ceļu un galvenais ceļš. Pilsētā arī notiek ceļu remontdarbi,bet viss skaidri saprotams. 

Kur mēs devāmies:

   

1.AHHAA zinātnes centrs. Edvards pēc apmeklējuma teica,ka būvēs tādu Latvijā. Ceru,ka Cēsīs uzbūvēs Kosmosa izpētes centru,kā esam dzirdējuši,jo tāda līmeņa zinātnes muzejs ir fantastiska vieta,kur apgūt ko jaunu ne tikai bērniem,bet arī pieaugušajiem. Mēs noteikti dosimies vēlreiz atkal,jo vēlēsimies aiziet arī uz planetāriju. Informācija te bija arī latviešu valodā. Pavadījām tur 2h,sagurām,jo aktīvi pētīt nemaz nav tik viegli. Bet ir iespēja iziet no centra un atgriezties atpakaļ ar tām pašām biļetēm. 

   

2.Ledus laikmeta muzejs. Izglītojoša ekspozīcija par zemi un klimatu no leduslaikmeta līdz mūsdienām. Bērniem dikti patika siena,ko var izkrāsot. Man personīgi patika ļoti jūras pasaules ekspozīcija un tumšā telpa,kurā varēja vērot ziemeļblāzmu. 

   

3.Igauņu tautas muzejs. Nu šis ir muzeju muzejs. 2016.gadā radīts mūsdienu arhitektūras brīnumdarbs,kas mani uzrunāja jau kā ēka vien. Pats muzejs inovatīvs, pārsteigumu pilns,ļoti interesantā veidā pasniegta informācija,kas spēj aizraut. Te arī iespēja doties ārā un atgriezties dienas laikā atpakaļ. Mēs muzejā bijām 2h un beigās jau sagurām. Viennozīmīgi patiks visiem. 

   

4.Apgrieztā māja. Atrodas pretī Igauņu tautas muzejam. Mājā sanāk pavadīt dažas minūtes,bet ar to arī pietiek,lai izbaudītu galvas griešanos un jokainu sajūtu,ko rada mūsu smadzenes,kad redzam slīpu virsmu un visu otrādi. Bērniem patika,man arī. Vienreiz jau var izmēģināt,interesanta pieredze. Iesakot neēst pirms došanās,kā arī labāk skaidrā prātā (tas ballētājiem). 

   

5.Tartu pilsētas vecpilsēta,promenāde. Apskatījām vecpilsētu,skaisto promenādi, Doma baznīcas drupas. Skaista,romantiska studentu pilsēta. 

Kā kopumā mums patika?

Ir palikusi laba pēcgarša pēc šī brauciena. Ir vēlme atgriezties,jo daudz ko neredzējām,piemēram, Rotaļlietu muzeju, Tartu universitātes un dabas muzeju, akvaparku, observatoriju un vēl šo to. 

Bijām ieplānojuši apstāties Valmierā vai Valkā,ja būs vajadzība,bet gan turp,gan atpakaļ bērni nogulēja praktiski visu ceļu. 

Protams,ka neiztikt arī bez tekstiem- esmu noguris,cik var iet, kad būsim klāt, man sāp jau dibens. Neiztikt bez čīkstēšanas,bez kašķīšiem,besīšiem,bet kopumā teiktu,ka šoreiz nebija tik traki kā biju gaidījusi. Viennozīmīgi visi bijām ļoti apmierināti ar izbraucienu. 

4.trimestris daudzbērnu ģimenē

Par 4.trimestri sauc pirmos 3 mēnešus pēc dzemdībām-laiks,kad bērniņš adaptējās pasaulītē un visi pierod viens pie otra. 
Sākšu ar to,ka man ir paveicies- man vienmēr pēc dzemdībām darbojas laimes hormoni,kas palīdz tikt galā un pārvarēt miega badu un citas grūtības. Šie pirmie nu jau gandrīz 3 mēneši bijuši tik ļoti piepildīti ar emocijām,ka grūti par to rakstīt īsi,bet rakstīšu kā ir- gan labo,gan grūto.

 
Kad Elza piedzima,tad pirmās 2 dienas es fiziski jutos drausmīgi slikti,tik slikti kā nekad,jo nespēju paiet,pakustēties. Tādas atsāpes nebiju gaidījusi,kā arī bija tiešām ļoti sāpīgi pēc ķeizara. Par dzemdībām ir iepriekšējais raksts. Šis bija otrais ķeizars un neatceros,ka pēc pirmā būtu bijis tik traki. Vīrs tika galā ar bebi tās dienas uz 100%,jo es nespēju pat viņu noturēt. Pirmo nakti mazulīte tikai gulēja un modinājām uz ēšanām. Jau no sākta gala viņai bija jaukta ēdināšana- krūtspiens+maisījums. Mums Dz.namā lika parakstīt papīru,ka piekrītam dot maisījumu,takā nav tā,ka tur visiem to uzspiež. Un mēs aizpildījām tabulu,kur norādījām,cik ml maisījuma apēdusi,cik kakājusi daudz,cik čurājusi. Un arī to vai tikusi likta pie krūts. Tad nu vīrs rakstīja cītīgi tabuliņu. Otrajā naktī visu nakti bebīte raudāja,bet tā ir- tā ir 2.nakts krīze. Tad zīdainītis atpūties no dzemdībām un var sākt stāstīt savu sāpi. Tālāk Elziņa bija mierīgāka,daudz gulēja,ļoooti daudz un bija praktiski nereāli uzmodināt uz ēšanām. Bet ja ēda,tad daudz un tā arī svarā ņēmās labi pirmās dienas. 3.dienā Elziņu jau takā varēja izrakstīt,bet mani vēl ne,bet es palūdzu un tikām mājās 4.dienā,jo ļoti ilgojos pēc dēliņiem. Atmiņā vienmēr paliks tas kā Edvards skrēja pie māsas,tik ļoti priecājās. Un Marts priecājās par baloniem pie mašīnas :) Vispār tā došanās mājās ir  viens no dzīves augstākajiem laimes un lepnuma brīžiem, to ir grūti aprakstīt, bet tā ir tāda sajūta,kas nelīdzinās nekam citam. Tas ir tas,kas noslēdz to dzemdību posmu un tad sākas nākamais posms. 

Mājas man vēl 3 dienas bija pašai sev jāšpricē vēderā pote pret trombiem-pirmo reizi vispār ko tādu darīju..baisi un pretīgi,bet vajadzīgi,tad nu ik rītu saņēmos.
Kad man dzima pirmais-Edvards- tad Dz.namā teica,ka mājās taču ir grūtāk,jo ir jāgatavo ēst un vēl citas rūpes. Jā,tā ir..ar trešo es mazliet baudīju laiku dz.namā,kad varēju vai nu gulēt vai aprūpēt mazo.
Bet man strauji palika labāk un nedēļu pēc ķeizara jutos ļoti labi, pašai neticējās,ka tikko miru nost no sāpēm un pēkšņi ir labi. Elziņa gan bija sajaukusi dienu ar nakti uz pirmajām 2 nedēļām,kas mūs mazliet dzina izmisumā,jo bija bail,ka tas tā būs ilgi. Mēs abi uz maiņām mazo auklējām naktīs. Pa dienu bija nepamodināma uz ēšanām. Jau minēju,ka viņai bija jaukta ēdināšana no sākuma..vienu brīdi domāju,ka nu piens man maz, ka došu tikai maisījumu,jo tā jau ēd maz viņa. 2 dienas devu tikai maisījumu un tad kaut kā sapratu,ka piens krūtīs sarodas vairāk. Sapratu,ka vēlos tomēr barot pati mazo un ka vēlos pāriet tikai uz ēdināšanu ar krūti. Konsultējos ar krūtsbarošanas speciālisti un ģimenes ārsti,jo viņa ir zinoša šajos jautājumos. Nopirku svarus,lai svērtu bebi,lai saprastu,cik gramus īsti izēd. Starp ēdienreizēm papildus pienu pumpēju ar pumpīti, kā arī daudz dzēru māmiņu tēju. Kādu laiku tā cīnījos,bet Elza ļoti slinki ēda,ļoti maz un nemaz negribēja celties ēst..mazgājām viņu pirms ēšanas,bet arī bieži aizmiga pēc 5 min. Viņa nemaz negribēja "karāties krūtī",kas būtu bijis labi. Tad nu tomēr izsvērām,ka jādod klāt maisījums tik,cik būtu norma ēst uz viņas vecumu. Turpinājām jaukto ēdināšanu,bet 3 nedēļu vecumā atnāca slavenās kolikas. Viņa sāka no krūts izēst labi ja 10% no normas un maisīju arī švaki ēda. Tad vienā brīdī mums ik vakaru bija 2-3 h kliegšana mājās. Teikšu,ka dikti smagi. Es nebiju gaidījusi,ka tā būs,jo puikas raudāja,bet bija nomierināmi..nu stundu max raudāja,bet Elza..kliedza sarkana 3h!!! Bija vakari,kad abi brālīši atnāca pie manis,kad es jau izmisumā sēdēju pie Elziņas..un viņi mani apķēra..un mēs visi kopā paraudājām. Bet es vispār dikti turējos un centos saglabāt mieru,skaidroju puikām,ka māsa izaugs un tā neraudās,ka bebīšiem tā ir. Bet tas ir netaisni un briesmīgi,ka tik mazam bebītim ir tā jāraud un neko neviens nespēj izdarīt. Ārste ieteica dot aptamil komfort maisījumu,kas varētu palīdzēt mazliet. Dodot jebkādus pilienus,man likās,ka ir tikai trakāk,tapēc es tos vienkārši nedevu. Ar visu šo es arī atmetu ar roku cīņai par krūtsēdināšanu,jo sapratu,ka nekas tāpat nevairo pienu,ka tas paliek tikai mazāk,kā arī Elza ar visu maisījumu bija pieņēmusies pa mēnesi tikai ap 600 grami. 500 grami mēnesī ir minimālā norma. Tā ar trakajām kolikām visi sadzīvojām aptuveni mēnesi,tad sāka palika labāk. Raudāšana vairs šobrīd nav katru vakaru,tā ir īsāka un īsti vairs nav koliku raudāšana...drīzāk noguruma besītis un nespēja aizmigt vai tml.Bet Elza šobrīd vismaz guļ diez gan labi- ēd 1x vai 2x naktī, kas ir no 20/21 līdz 6/7 rītā. šajā ziņā nevaru baigi sūdzēties- vismaz šobrīd :) 

 
Vēl man bija komplikācijas ar rētu,kas slikti dzija tieši vidū. Beigās atrisināju to visu- ar veco labo zeļonku,ko ginekoloģe ieteica pasmērēt. Šobrīd rēta liekas jau sadzījusi,nekas nesāp un viss ir labi.
Bet ar visām trakajām kolikām,ar rētas komplikācijām,kaut kā jau tikām galā un ikdiena bija un ir diez gan mierīga un normāla. Brālīši arī dzīvojas pa mājām un pirmsskolu neapmeklē. Ja neskaita 4 dienas,ko aizgāja-atnesa iesnas Elzai,Martam iesnas ir un vēl Edvardam bija vīruss ar vemšanu. Viņiem ir dienas režīms. Brīžos,kad Elza guļ- es atpūšos,laiku veltu sev un dēliņiem. Cik nu spēks-darbojamies,spēlējamies, runājamies. Daudz ejam ārā. Vakaros pārsvarā vīrs mazos liek dušā un lasa pasaku,bet es lieku gulēt Elziņu. Vīrs strādā no mājām,tādēļ visu laiku ir blakus. Daļēji tas ir grūti,jo tad pazūd tā robeža starp darbu un mājām,bet vispār mums tas der,jo lai vai kā- tomēr esam visi kopā,vīrs var pieslēgties arī mums.

 
Mēs arī devāmies garākā 2 dienu izbraucienā uz Ventspili,kas izvērtās fantastisks. Tā bija kā dāvana man uz 29 gadu dzimšanas dienu un uz mūsu 6 gadu kāzu jubileju. Sapratu,ka patiesi nav jābaidās kaut kur doties ar zīdaini. Bet ceļošana pa Latviju ir mūsu ģimenes hobijs un prakse šajā ar maziem bērniem ir jau paliela. Jā,tā ir liela plānošana un tai pat laika spēja būt spontānam. Mēs vispār regulāri kur dodamies,tādēļ meklējam lielāku mašīnu.

 
Vēl 2 mēnešos Elziņa tika pie pirmajām lielajām potēm,pēc kurām bija temperatūra un lielas vēdersāpes. Labi,ka tas ir beidzies,bet uz 4 mēneši jau nākamās potes. Runāšu ar ārsti,ka varbūt labāk sadalīt potes,nevis visas uzreiz.

 
Vakar pirmo reizi uz pāris stundām devāmies tikai ar vīru divatā pabraukāt pa Latviju. Patiesībā tas ir ļoti vajadzīgs- laiks divatā,kaut uz brīdi. Ikdienā ne vienmēr ar zīdaini tas izdodas. Un lai vai kā,bet nogurums arī dod pa nerviem un veicina kādus konfliktus. Tas ir neizbēgami- nekad nebūs tā,ka zīdainītis attiecības uzlabos..zīdainītis parādīs visu,kas kaitina otrā un liks risināt neatrisināto. Galvenais jau labāk būt tam gatavam. Mums abiem jau mazliet tā strīdu risināšanas taciņa ir iemīta,kas palīdz,bet tāpat mēdz būt grūtāki brīži. Tomēr beigās saprotam,ka esam komanda un izdodas visu izrunāt.

 
No praktiskās puses- nesen arī pārbīdījām mēbeles dzīvoklī,lai radītu lielāku plašuma sajūtu,jo dzīvoklis mums nav no lielākajiem,bet šobrīd mums ir ērti. Brīdī,kad prasīsies lielākas telpas,šis dzīvoklis būs nomaksāts un varēsim to izzīrēt,lai celtu māju vai pirktu lielāku dzīvokli. Bet kamēr bērni ir mazi- ir labi,ka telpu nav daudz,jo bērnus var viegli pieskatīt,pārredzēt visu, kā arī tāpat parasti viņi grib spēlēties blakus. Nesen lasīju 4 bērnu mammas ierakstu IG,viņa tieši minēja,ka arī nemaz negribētu lielāku dzīvokli,jo mazi bērni ir vieglāk pieskatāmi tieši mazākā dzīvoklī. Un mēs esam par minimālismu,tādēļ lieki mantas neuzkrājam. Un mēs esam Ikea fani- tur smeļamies idejas. Šobrīd arī tieši atrašanās vieta- pierīga,Olaine- ir ideāla,jo visi tuvākie radi ir rokas stiepiena attālumā,kas ar maziem bērniem ir mizlīgs bonuss. Takā ar dzīvesvietu un telpu esam apmierināti.

 
Kopumā ar Elziņas ienākšanu ģimenē,es pati sāku domāt vairāk par sevi un saviem sapņiem. Un kopumā- esmu ļoti laimīga. Būt daudzbērnu mammai noteikti ir mans aicinājums un nevaru iedomāties,ka būtu citādāk.

 
Un ja arī ir grūta diena,tad tas nav nekas tāds,ko ilga karsta duša,laiks ar vīru un laba filma nevarētu labot. Arī jebkādas pastaigas uzlādē. Un šobrīd Elziņa jau smaida un runājas ar mums. Brālīši ļoti mīl māsiņu. Nesen Edvards teica,ka viņš atceras,cik ļoti gaidīja māsiņu,cik ļoti priecīgs bija,kad pirmo reizi redzēja māsu..un viņš teica- es jūs visus ļoti mīlu. Marts bieži pavada laiku ar māsu un daudz runājās ar viņu. Ikdiena paiet kā jau ar bērniem-ņigu ņegu,bet tā jau arī ir jābūt. Es nemaz nevēlētos citu ikdienu.
Par visu jau nevar uzrakstīt,bet tāds aptuveni ir tas mūsu 4.trimestris. Tālāk tik jāgaida velšanās,rāpošana,pirmie soļi. Liekas,ka brālīši to gaida tik pat ļoti,cik es. Ja tev interesē vairāk mūsu ikdiena, tad vari piesekot arī IG man - monta.magdalena 

Piedzimt ar indukcijas un akūta ķeizargrieziena palīdzību

 

4.dienā

29.12.2020. rīts sākās ar to,ka naktī pirms ierosināšanas (indukcijas) gulēju tā,ka nedzirdēju modinātāju otro reizi dzīvē un mūs pamodināja vīra mammas klauvējieni pie durvīm,jo viņa nāca pieskatīt bērnus. 

Izrakstīsanās diena

Lai vai kā,mēs paspējām mierīgi aizbraukt un jau ap 8:30 stājāmies Rīgas Dzemdību namā grūtnieču nodaļā. Vīram bija prasītais negatīvais Covid-19 tests,tad nu abi varējām būt kopā. 

Sākumā klausījās bērns toņus, tad vēlreiz veica usg,lai pārliecinātos,ka bērns nebūs par lielu,ka guļ pareizi un ka uzsākt ierosināšanu ir droši. Šajā brīdī man sanāca pilnas 38 nedēļas pēc 1.skrīninga usg,jo tieši to ārsti ņem vērā,pēc mēnešreizēm rēķinot- 38+2 dienas. 

Tad ap 14:00 sāka ierosināt,nevis ar pulveriem vai gēliem kā bieži dzirdēts,bet ar speciālu baloniņu,kas ir drošāka metode pēc ķeizargrieziena. To var izmantot,ja ir vismaz 1cm atvērums,kas man jau bija. Man teica,ka baloniņš vērs vaļā visu un izkritīs pie 4cm atvēruma. 

Pēc tā ievietošanas man dažas stundas bija ļoti stipras un biežas kontrakcijas,kuru laikā vīrs bija lielākais atbalsts. Tālāk kontrakcijas visu nakti bija ik pa 10 un 15 min,ne pārāk spēcīgas,bet nu ne tā,ka varētu pagulēt. Rīta pusē tās palika ik pa 7 min,ne pārāk spēcīgas..pat vājas. Ik pa 4h bija jāiet uz toņiem un jāvēro kas notiek visu šo laiku. Rīta pusē ārste pārbaudīja atvērumu,secināja,ka neesmu pamanījusi,ka baloniņš jau izkritis, tā var gadīties. Tālākais plāns bija atvērt ūdeņus,lai virzītu procesu,jo kontrakcijas bija ļoti vājas. Atvēra ūdeņus..pirmo reizi es laikam tā riktīgi jutu šo lietu,jo iepriekš tos atvēra dzemdību laikā,kad jau bija EA ielaista. Tās bija varen dīvainas sajūtas,ka tur tek un tek... 

Tad mēs devāmies uz dzemdību bloku. Šeit es nokļuvu tai pat 5.palātā,kur biju dažas dienas atpakaļ ( lasīt iepriekšējā rakstā). Ar manu izvēlēto vecmāti sazinājāmies regulāri,bet nonācām pie secinājuma,ka man principā visu nosaka ārsts,ne vecmāte,man ir sarežģīts gadījums un līgumam nebūs nekāda jēga,pietam tajā dienā mana vecmāte bija dežūrā dzemdību blokā. Tā nu mani uzraudzīja daļēji viņa,cita jauka vecmāte un ārste,kas pieņēma 1.dzemības un zināja par to,cik tās bija traumatiskas. 

Pēc laika pārbaudot atvērumu, tika secināts,ka nekas nevirzās...diemžēl. man arī nemaz nebija vairs kontrakciju. Grūti pat saprast kapēc tā.. Tika lemts stimulēt,tādēļ ielaida man EA un sāka laist vēnā oksitocīnu. Pēc vairākām stundām un maksimālās devas nebija rezultāta. Dzemdei netika novērota īsti nekāda aktivitāte..līdz ar to nekas nevērās vaļā un arī varbūt kaut kad atvērtos- būtu nereāli izspiest bērnu bez kontrakcijām. Tādēļ lai nemocītu mani un bērnu tika lemts veikt akūtu ķeizargriezienu. Kā es jutos? Es nezinu. Es protams biju cerējusi dzemdēt pati,piedzīvot skaistas dzemdības,bet laikam jau Dievs zina labāk un tamdēļ tā sanāca,ka tiku atkal līdz ķeizaram. Šoreiz man bija bail,biju satraukusies,bija visādas trakas domas galvā. Protams atkal traki trīcēju un raudāju. Ķeizara laikā jābūt maskā bija,bet ja grūti elpot,tad liek skābekļa masku. Man nebija grūti elpot,man vienkārši bija panikas lēkme,kas pārgāja,kad mazo izcēla no punča un man parādīja. Tik skaista,maza kunkulīte. Tikai 3.3 kg un 54 cm. Mans mazākais bērniņš. Piedzima 15:54. Sabučoju un viņu aiznesa pie tēta. Tad es 4h atrados pēcoperācijas telpā līdz sāku labi just kājas. Un arī sāku just sāpes. Tālākās 24 h bija viens no ļaunākajiem murgiem kāds piedzīvots,kopš tā man tagad noteikti ir bail no operācijām,jo sāpēja rēta un vienlaicīgi bija atsāpes bez mitas,tā,ka paelpot nevar,pakustēties nevar. Pat paraudāt grūti,jo tā sāpēja. Es pēc ķeizara piecēlos tikai pēc 16h,raudot no sāpēm un ģībstot nost. Nākamās 24h bija arī lielas mokas,knapi var paspert soļus..un liekas,ka nekad nepaliks labāk. Visas zāles,ko man deva bija ar tādu minimālu efektu,pat stiprās. Pat meitiņu es nespēju noturēt. Vīrs bija mans stiprais plecs,jo aprūpēja mani un meitiņu uz 100%. Bez viņa vispār nezinu,kas būtu.. bet kopš 3.dienas no dzemdībām strauji palika labāk un mūs jau izrakstīja 4.dienā,jo es jutos patiesi labi. Un labi, ka tā, jo man un meitiņai jau vairs nebija tīro drēbju, ko mainīt. Kopumā grūtnieču nodaļā likās ļoti labs personāls, dzemdību blokā arī, bet pēcdzemdību blokā pārsteidza vecmāšu vēsā attieksme pret to, ka man reāli sāpēja nežēlīgi, bet viņas īsti neko nedarīja,. kaut varēja. Ap 23:00 ārstam šo teicu un viņa nebija priecīga...pēc tam no tām pašām vecmātēm bija pavisam cita attieksme. Zīmīgi, ka viņu maiņa iekrita pie izrakstīšanās....Bet nu neko, labi,ka vīrs bija blakus visu to laiku. 

Pie Nestes foto sienas

Meitiņa piedzima 30.12.2020. un tādēļ saņēmām dāvanā Nestes mazuļā pūriņu, vienu no pēdējiem, jo akcija tajā dienā noslēdzās. Tas viennozīmīgi ļoti iepriecināja. 

Pie izrakstīšanās mani sagaidīja mani dēliņi un vecākais skrēja un bučoja māsu uzreiz, mazākais bija mazliet apjucis, bet priecājās par baloniem uz mašīnas. 

Tagad pagājuši nedēļa..jūtos pat ļoti labi. Šuve pasāp gan,iedzeru kādus 2 paracetamolus dienā,bet ir labi. Takā mazā braši aug un kopumā viss ir diez gan mierīgi. Brālīši dievina māsu un kopumā ir labāk nekā gaidīju, ja vien mazā vēl naktīs ļautu vairāk pagulēt...bet tas viss pieder pie lietas.

Par visu sīkāk,par ikdienu var lasīt manā IG kontā- monta.magdalena

Gribu tik teikt,ka nekad nevar zināt kā viss būs. Galvenais,ka visi veseli un dzīvi. Bet ja salīdzina visas dzemdības,tad trakākās bija ar Edvardu,tad seko šīs un vieglākās bija ar Martu. Bet viss tas ir tā vērts,lai tiktu pie kuplas ģimenes.