Sākšu ar to,ka šoreiz bija daudz domu par to,kur dzemdēt. Meklēju informāciju gan par Jūrmalas slimnīcu,gan par Siguldas. Izlēmu arī ap 34.nedēļu doties parunāties Rīgas Dzemdību nama uzņemšanas nodaļas vadītāju. Tur mēs izrunājām iepriekšējo abu dzemdību pieredzi un ārste teica,ka prātīgākais būtu ieplānot ķeizaru pilnās 40 nedēļās,bet ja kas sāktos ātrāk,tad vērot situāciju- vajadzības gadījumā ķeizarot akūti. Es gan no prāta neizmetu domu par dabiskām dzemdībām. Lai vai kā- beigās,kad apkopoju pieredzi, sapratu,ka tomēr palikšu pie dz.nama,kur viss jau takā zināms.
Pilnās 37 nedēļās manai ginekoloģei nepatika bērna toņi,tādēļ vakarpusē sazvanīju Rīgas dz.namu,kur man teica,ka droši varu doties pārbaudīties,uzlikšot toņus atkal. Tā arī darīju,mani sagaidīja laipni. Uzliku toņus turpat uzņemšanā. Tur toņi arī nebija īsti labi,bērnam sirdstoņi bija par ātru,kā arī uzrādījās regulāras kontrakcijas- ik pa 4 min. Es gan tās uzskatīju par viltus kontrakcijām un zināju,ka tās nav īstās,jo sajūtas atšķiru. Toņu dēļ man pārbaudīja arī atvērumu un skaisti paziņo- 4cm,bebis būs šodien! Ķeizaru atceļam, mēģināsiet pati. Es šokā,vīrs šokā. Bet es priecājos. Nonācu dzemdību blokā,kur mani ilgi neviens nepārbaudīja. Tik paprasīja vai vēlos ķeizaru vai pati. Es saku,ka vēlos mēģināt pati,ja tas iespējams,bet saku,ka man nav kontrakciju un nekas nesāp. Pagāja vismaz 2h,kad man atkal pārbaudīja atvērumu,kur secina- 1 vai 2 cm,ne 4. Es mazliet šokā un nesaprotu- kā? Ko? Nu neko,lika man toņus un tikai no rīta pārbaudīja atvērumu- 1cm. Aizsūtīja uz ginekoloģijas nodaļu. Es tur pusi dienas pavadīju. Toņi bija normāli,vismaz ārsts teica,ka viss normā. Un es teicu,ka vēlos kādu plānu un rakstīšos ārā-kāda jēga palikt. Tobrīdējā ārste pateica,ka plānveida ķeizars vispār vairs nav opcija,ka jādzemdē pašai un ka dzemdības ierosinās pēc nedēļas- pilnās 38 nedēļās,jo man ir gestācijas diabēts ( ar domu,lai bērns man atkal nav par lielu,vēl arī toņi bija labi,bet ne ideāli). Tā es devos mājās un gaidīju nedēļu. Tāpat vēljoprojām nesaprotu,kur tur bija 4cm atvērums..nu kā varēja tā kļūdīties???
Pilnās 38 nedēļās 8:30 kopā ar vīru ieradāmies dz.namā. Speciāli laicīgi,jo gribējām ģimenes istabiņu. Toreiz vēl bija viss kovid trakums. Vīram bija tests negatīvs. Man paņēma analīzes turpat uzņemšanā. Mierīgi izgājām uzņemšanas procedūru un devāmies uz grūtnieču nodaļu,kur bija arī mūsu istabiņa.
Man veica usg tajā rītā un pateica,ka Elza ir 3.6 kg. Uz robežas tam,ka var būt par lielu. Nu principā varētu piedzemdēt pati. Tad man izstāstīja,ka takā ir 1cm- ierosinās ar baloniņu. Te viss bija korekti. No rīta,kad visa nakts negulēta, pie 4cm pārdūra ūdeņus. Visi bija gādīgi un rūpīgi- nav nekā slikta,ko pateikt. Šajā brīdī es sazinājos ar Līgu Kalniņu-to,ar kuru man bija līgums ar Martu. Viņa kā speciālists teica,ka slēgt līgumu ar viņu nav īsti jēga,jo pamatā man visu noteiks ārsts,ne vecmāte,kā arī teica,ka jārēķinās,ka var viss būt visādi- nu ka jāpaļaujas uz ārstu. Man tieši sanāca būt tajā pat istabiņā,kur biju pirms nedēļas un gadījās tā pati ārste,kas pieņēma Edvarda dzemdības. Viņa mani labi atcerējās. Godīgi sakot,nezināju cik labi tas ir,zinot kā gāja 1.dzemdībās. Atkal tika uzdots jautājums vai vēlos pati vai uzreiz ķeizarot. Es teicu,ka ja var- tad pati. Vienīgi- atvēruma pārbaude bija ļoti nepatīkama un teiktu,ka neiejūtīga. Tālāk tika lemts,ka stimulēs ar oksitocīnu. Man katetrs aizlaida garām! Un roka uzpampa. Izveidojās milzīgs zilums. Ielika citu katetru un man bija lielas bailes,ka atkal tā būs. Un ziniet-bija! Atkal izgāja no ierindas pēc brīža. Nesagaidīju kādu iejūtību par šo. Anesteziologs,kas laida EA bija jauns, ar humora izjūtu-tādu melnu,bet man nebija iebildumu. Es nezinu vai tajā dienā vai kas noticis,bet man liekas arī EA katetrs kaut kā negribēja sadarboties,jo man EA noteikti bija par stipru. Es gandrīz nejutu kājas! Pēc pāris stundām tika lemts par ķeizaru,kas mani apbēdināja,bet nekas nevirzījās uz priekšu. Tajā brīdī biju sabījusies. Vīrs palika dzemdību istabā,mani aizveda ratiņkrēslā. Tobrīd nebija neviena katetra,kas neizietu no vietas, tādēļ turpat uz ķeizara galda meklēja,kur atkal ielikt. Man vispār bija panika, raudāju.. Neviens nemierināja,neatbalstīja. Neviena mierinoša vārda. Kad izņēma Elzu,tad pēc tam,kad šuva ciet,man teica,lai neraustos,bet man jau sākās drebulis. Vēl ārste teica,ka kaut kas jādara ar vēderu- ka tādai jaunai un tāds vēders,ka šausmas. Teica,ka grūti sašūt,jo raustos..bet ko man bija darīt? Es taču nekontrolēju trīcēšanu. Biju laimīga tikt prom no tā galda. Vecmātes blakus telpā 4h diez gan rūpīgi apčubināja mani,kas bija labi. Bet jau jutu,ka sāpes atgriežas diez gan spēcīgas un man teica,ka ielaidīs caur EA katetru atsāpinošas zāles un tad atkal pēc kādām 4h var ielaist. Pārveda uz istabiņu. Vecmāte palīdzēja pielikt Elzu pie krūts- bija ļoti iejūtīga. Sapratu,ka tā bija vecmāte/bērnu māsa vai tml. Palīdzēja vīram ar Elzu,atgādināja par ģerbšanu,mazgāšanu utt. Kad man sākās stipras sāpes,līdz elpas trūkumam,tad lūdzu vīru iet meklēt vecmātes. Viņas vispār nenāca,pēc tam,kad atnāca- teica,ka man tak ielaida zāles un ārste nāks laist EA vēl pēc 2h. Es saku,ka sāp nenormāli un nav kas labi. Bez maz pasmējās,nepasauca ārstu. Vīrs gāja vairākas reizes teikt,ka lai kaut ko dara. Atnāca ārste un bija dusmīga,ka nepasauca uzreiz. Jo sāpes nebija normā. Ielaida ātrāk,bet pateica,ka vairāk arī nelaidīs. Tas arī ir viss,jo vairāk nevarot,citādi var būt komplikācijas. Sāpes uz 1h atgāja. Uz 1h. Es biju slapja no sāpēm,nepagulēju nemaz. Elzu pabarot nespēju,jo nespēju pat uz sāna pagriezties. Bērnu māsa prasīja vai esam ar mieru dot maisījumu,ja man ir slikti,ka lai tētis baro mazo,kamēr man paliks labāk (2.dienā jau spēju pati barot). Viņa bija iejūtīga un tiešām izrādīja rūpes. Nākamajās dienās visu laiku bija tā,ka vecmātes tik teica- staigā,nevar necelties,saņemies,nevajag tik daudz zāles utt. Kamēr ārsti teica,ka droši var lietot vairāk paracetamola un vēl dabūt šprices pret sāpēm. Man ļoti nepatika vecmāšu attieksme. Bija tikai viena iejūtīga. Pretsāpju svecītes es nevarēju lietot,jo man špricēja vēderā zāles pret trombiem. Biju laimīga,ka 3.dienā spēju jau normālāk paiet. 4.dienā es palūdzu ārstei,lai mūs izraksta un viņa arī izrakstīja. Jāpiebilst,ka gultas bija tik neērtas un izgulētas,ka man nenormāli sāpēja spranda un mugura. Un jāpiebilst- istabiņas cena 60 eiro, vīram nav ēdamais iekļauts,arī stavvieta nav iekļauta. Mašīnu likām sānielā. Secinājums- ginekoloģiskajā nodaļā kopumā viss ir diez gan labi (vismaz man bija), līgums neko nebūtu devis šoreiz, ārsti mēdz mainīt viedokli arī, vecmātes palikušas pēcdzemdību blokā neiejūtīgākas. Ja nebūtu klāt vīrs,tad Dievs vien zin,kā es vispār izturētu- bail domāt. Diemžēl pēc šī visa man ir bailes no ķeizara,man ir bailes no katetriem un beigās izlēmām par labu Valmieras slimnīcai,kur pasaulē laist 4.bērniņu. Ja es dzīvotu tuvāk Rīgai,tad nāktos palikt pie tā paša Rīgas dz.nama gan jau,bet ne šoreiz. Takā pieredze man raiba. Es gan no sirds ticu,ka tur nevienai neviens neko sliktu nevēl,ka dzīvība ir 1.vietā un daudz atkarīgs no pašas dzemdētājas attieksmes. Bet jāpiekrīt,ka attieksme kopumā noteikti varētu būt daudz iejūtīgaka. Tomēr tā ir iestāde,kur pasaulē nāk tik liela daļa Latvijas bērniņu. Saprotu-izdegšana,personāla trūkums. Man arī nebija viegli strādāt pirmsskolā,bet tapēc jau es nepazaudēju cilvēcību. Par šīm pieredzēm ir jārunā un ir jādalās- bet arī ar pozitīvo,ne tikai negatīvo,jo viss jau nav arī tik slikti. Labākais dz.namā- kukurūzas brokastu putra,ko tiešām ikreiz apēdu visu. Arī nesen,kad biju tur 4 dienas ar 4.bērniņu ar priekšlaicīgu dzemdību draudiem. Man tiešām laba pieredze no ginekoloģiskās nodaļas šoreiz. vecmātes iejūtīgas, ārste ieinteresēta, sanitāres-jaukas un izpalīdzīgas. Un par to saku- lielu paldies. Arī Līga Kalniņa pat atnāca mani apciemot un parunājām. Vienīgais- gultas matrači tur ar steigu jāmaina gan. Protams ceru tur vairs neatgriezties,takā šī noslēdzošā pieredze bija ļoti laba.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru