Pirmo reizi es saskāros ar Rīgas Dzemdību namu,kad biju stāvoklī ar Edvardu- 29.nedēļā devos saņemt imunglobulīna poti. Daudz kas ir padzisis no atmiņas,bet centīšos atcerēties katrā gadā interesantākos atgadījumus-gan labos,gan sliktos- kas notikuši tieši šajā vietā.
Šoreiz par 2016.gadu-
Sākšu ar to,ka mocījos ar sāpītēm,ko nesapratu jau no kādas 36. nedēļas. 37 nedēļās man likās jokaini izdalījumi,tādēļ drošības labad sazvanīju dz.namu un tur laipni pastāstīja,ka varu doties un pārbaudīt vai tie nav ūdeņi. To es arī darīju. Sagaidīja laipna vecmāte un visu rūpīgi,uzmanīgi pārbaudīja. Secināja,ka ir 1cm atvērums,bet ūdeņi nav. Kad bija 39.nedēļa,tad veselu dienu nomocījos ar jocīgām sāpītēm un teicu vīram,ka braucam pārbaudīt,kas notiek. Atkal visi laipni, uzņemšanā teica,ka ir 3cm un atstāja uz novērošanu. Ginekoloģiskajā nodaļā biju kopējā istabiņā,bet toreiz sanāca būt vienai. Es tur garlaikojos un neviens īsti mani neuzmanīja.. tik cik pateica,lai nāku,ja kas mainās. Uzlika uz toņiem vakarā. No rīta jutos labi un negribēju tur būt bezjēdzīgi- tapēc gāju meklēt vecmātes un izrakstījos pati. Tā arī nesapratu,kapēc mani vispār paturēja . Gulta bija neērta, bija smacīgi,jo bija augusts un karstums. Tad teicu,ka atgriezīšos tikai tad,kad kāpšu pa sienām sāpju dēļ.
Atgriezos es uz pilnām 40.ned ar lielām sāpēm un bez šaubām,ka viss sācies-toreiz ar ātrajiem. Uzņemšanā visi bija iejūtīgi,bet nesteidzās ar neko- svēršanās,daudzie jautājumi, parasksti utt. Caur sāpēm nav viegli atbildēt. Pārbaudē 4cm un mēs ar vīru nonācām dzemdību zālē. Pārģērbties vajag uzņemšanā,bet vienmēr nepatika tas,ka vīrs kaut kur pazuda,jo man vienai caur sāpēm nebija viegli atrast velkamo,kā arī pārģerbties. Uzskatu,ka pats dzemdību process bija par maz uzraudzīts. Mums nebija līguma. Vecmāte ienāca reti. Labi,ka blakus bija vīrs. Man netika piedāvāts iet dušā vai kā citādi atslābināties. Es patiesībā biju sabījusies un būtu gribējusi vismaz mazliet to apčubināšanas sajūtu- bet nebija. Visas atvēruma pārbaudes bija nepatīkamas,bet nu ārste nebija neiejūtīga,nedarīja neko negaidīti. Pie 5 cm piedāvāja EA,kas man pienākās pēc indikācijām. Anesteziologs bija profesionāls. Tad pie manis atkal neviens vislaik nenāca. Uzlika uz toņiem un viss. Neteica- kusties,staigā,šūpojies. Principā ja neesi izgājusi pilnu kādu elpas un pozu kursu,tad neviens arī neko nepalīdzēs. Nu tāda pamestības novārtā sajūta. Pie 10cm sākās trakākais. Pirmkārt, man neielaida vēl vienu devu EA,kas būtu bijis labi. Otrkārt, brīdī,kad toņi palika bērnam slikti- vīru vienkārši padzina. Nu tiešām-kā suni. Viņš stāvēja gaitenī un meklēja telefonā cenas bērēm- jo nezināja,kas vispār notiek un bija šokā. Neviens cits pie viņa nepiegāja,nepajautāja vai nav slikti utt. Ar vakūmu Edvardu nespēja dabūt ārā,tapēc man pateica,ka būs pilnā narkoze kājām,iegriezums un vilks ar stangām. Vienīgais,kas spēja mani nomierināt bija anesteziologs- neviena vecmāte,ne ārste. Kas liekas neloģiski. Bērnu uz sekundi uzlika uz manis, pēc tam uz inkubatoru aiznesa. Vismaz tētim parādīja gaitenī. Pēc tam arī vīrs tika pie manis. Abi bijām šokā. Mums īsti nepastāstīja kas un kā- kapēc tā noticis. Palikām neziņā patiesībā. Principā viss izskaidrots ar tekstu- tā gadās. Intensīvās terapijas nodaļā bija viena vecmāte,kas vīram pateica- kas es par māti,ka nenāku pie bērna. Citas atrāpo. Par šo vēl šodien aizvainojums. Es biju smagā stāvoklī,vīrs mani vakarā aizveda ratiņkrēslā uz turieni,atnākt es nespēju. Laikam jāpiemin arī tas,ka uz pāris stundām biju kopējā palātā,kur visām blakus bija bebīši. Tobrīd ģimenes palāta nebija pieejama, vīru aizsūtīja prom. Man kāda vecmāte teica- celies,es uz wc pati. Es centos piecelties un noģību! Sāpes vispār bija briesmīgas iegriezuma vietā. Kad tomēr gar sienu kpani aizgāju uz wc,es tur laikam arī noģību. Neviena vecmāte man nepalīdzēja! Neticu,ka nezināja un neko neredzēja un nesaprata kāds ir mans stāvoklis. Pēc dažām h atnāca viena un apskatīja mani. Viņa bija šokā,ka kolēģes mani nepieskatīja. Atnesa man aukstu kompresi apakšgalam,parunājās,aizveda līdz wc un gaidīja! Tad līdz gultai. Nezinu vārdu,bet paldies viņai- jo es biju vraks,es nespēju paiet! Emocionāli biju arī kaut kur bedrē. Pēc dažām stundām tikām ģimenes palatā,vismaz līdz turienei mani veda ratiņkrēslā. Atceros,ka viena vecmāte teica,ka bērnam vajag manu pienu un parādīja kā to var atslaukt ar rokām. Tas bija tik sāpīgi! Un man jau tā viss sāpēja. Es tur mocījos un man arī nekas nesanāca- par to izjutu nosodījumu gan no vecmātes,gan no intensīvas terapijas nodaļas. Atceros,ka nākamajā dienā intensīvās terapijas nodaļā bija labs ārsts,kas visu sīki informēja un teica,ka brīnums,ka bērns atveseļojas strauji. Kad Edvards beidzot bija pie mums,tad tikai pēc kāda laika vecmāte prasīja vai bērnu māku pielikt pie krūts. Es teicu,ka īsti laikam nē,bet mēģinu. Tad kāds atnāca pie manis un kaut ko mazliet parādīja. Tālākās dienas nebija nekā negatīva. Tik cik man bija lielas sāpes. Lēnām kaut cik atkopos,arī Edvards. Nebija apčubināšanas sajūta, viss tā bez liekām jūtām,bez liekiem komentāriem. Es biju tik laimīga tikt prom,ka nenāca prāta rakstīt sūdzības vai doties sīkāk izjautāt ārstus par notikušo dzemdībās. Jāpiebilst,ka toreiz istabiņa maksāja 60 eiro dienā,vīram arī bija ēdināšana,stāvvieta bija bezmaksas. Kopumā- pēc šī es sapratu,ka bez līguma tur nav ko meklēt. Un ja būs problēmas,tad var iet visādi. Sapratu,ka pēcdzemdību nodaļā visām patīk mātes,kas uzreiz ir kā atkopušās,ar kurām nav jāauklējās. Sapratu,ka labāk,ka vīrs tomēr ir blakus,jo tad attieksme var būt labāka. Bet es ticu,ka tomēr ārsti jau grib tikai labu- viņi grib,lai māte un bērns paliek dzīvi. Tomēr izdegšana un slodze dod savu- pazūd tāda cilvēcība. Ne visiem,bet daļai gan. Vai nav tā,ka visas sievietes ir pelnījušas cieņpilnu attieksmi? Nevis tikai tās,kam pagadīsies labā maiņa? Nevis tikai tās,kam būs līgums? Īpaši man tās bija 1.dzemdības-es ar šobrīdējo saprātu zinu,ka vajadzēja rūpīgi iet uz kursiem un nolīgt vislabāko vecmāti vai pat dūlu,lai šīs dzemdības būtu iespējams bijušas normālas. Un tas ir tieši tas,ko iesaku tām,kas vēlas tur dzemdēt. Nākamā pieredze par,ko uzrakstīšu ir citādāka,krasi citādāka-tam ir arī vairāki iemesli.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru