Piedzimt ar indukcijas un akūta ķeizargrieziena palīdzību

 

4.dienā

29.12.2020. rīts sākās ar to,ka naktī pirms ierosināšanas (indukcijas) gulēju tā,ka nedzirdēju modinātāju otro reizi dzīvē un mūs pamodināja vīra mammas klauvējieni pie durvīm,jo viņa nāca pieskatīt bērnus. 

Izrakstīsanās diena

Lai vai kā,mēs paspējām mierīgi aizbraukt un jau ap 8:30 stājāmies Rīgas Dzemdību namā grūtnieču nodaļā. Vīram bija prasītais negatīvais Covid-19 tests,tad nu abi varējām būt kopā. 

Sākumā klausījās bērns toņus, tad vēlreiz veica usg,lai pārliecinātos,ka bērns nebūs par lielu,ka guļ pareizi un ka uzsākt ierosināšanu ir droši. Šajā brīdī man sanāca pilnas 38 nedēļas pēc 1.skrīninga usg,jo tieši to ārsti ņem vērā,pēc mēnešreizēm rēķinot- 38+2 dienas. 

Tad ap 14:00 sāka ierosināt,nevis ar pulveriem vai gēliem kā bieži dzirdēts,bet ar speciālu baloniņu,kas ir drošāka metode pēc ķeizargrieziena. To var izmantot,ja ir vismaz 1cm atvērums,kas man jau bija. Man teica,ka baloniņš vērs vaļā visu un izkritīs pie 4cm atvēruma. 

Pēc tā ievietošanas man dažas stundas bija ļoti stipras un biežas kontrakcijas,kuru laikā vīrs bija lielākais atbalsts. Tālāk kontrakcijas visu nakti bija ik pa 10 un 15 min,ne pārāk spēcīgas,bet nu ne tā,ka varētu pagulēt. Rīta pusē tās palika ik pa 7 min,ne pārāk spēcīgas..pat vājas. Ik pa 4h bija jāiet uz toņiem un jāvēro kas notiek visu šo laiku. Rīta pusē ārste pārbaudīja atvērumu,secināja,ka neesmu pamanījusi,ka baloniņš jau izkritis, tā var gadīties. Tālākais plāns bija atvērt ūdeņus,lai virzītu procesu,jo kontrakcijas bija ļoti vājas. Atvēra ūdeņus..pirmo reizi es laikam tā riktīgi jutu šo lietu,jo iepriekš tos atvēra dzemdību laikā,kad jau bija EA ielaista. Tās bija varen dīvainas sajūtas,ka tur tek un tek... 

Tad mēs devāmies uz dzemdību bloku. Šeit es nokļuvu tai pat 5.palātā,kur biju dažas dienas atpakaļ ( lasīt iepriekšējā rakstā). Ar manu izvēlēto vecmāti sazinājāmies regulāri,bet nonācām pie secinājuma,ka man principā visu nosaka ārsts,ne vecmāte,man ir sarežģīts gadījums un līgumam nebūs nekāda jēga,pietam tajā dienā mana vecmāte bija dežūrā dzemdību blokā. Tā nu mani uzraudzīja daļēji viņa,cita jauka vecmāte un ārste,kas pieņēma 1.dzemības un zināja par to,cik tās bija traumatiskas. 

Pēc laika pārbaudot atvērumu, tika secināts,ka nekas nevirzās...diemžēl. man arī nemaz nebija vairs kontrakciju. Grūti pat saprast kapēc tā.. Tika lemts stimulēt,tādēļ ielaida man EA un sāka laist vēnā oksitocīnu. Pēc vairākām stundām un maksimālās devas nebija rezultāta. Dzemdei netika novērota īsti nekāda aktivitāte..līdz ar to nekas nevērās vaļā un arī varbūt kaut kad atvērtos- būtu nereāli izspiest bērnu bez kontrakcijām. Tādēļ lai nemocītu mani un bērnu tika lemts veikt akūtu ķeizargriezienu. Kā es jutos? Es nezinu. Es protams biju cerējusi dzemdēt pati,piedzīvot skaistas dzemdības,bet laikam jau Dievs zina labāk un tamdēļ tā sanāca,ka tiku atkal līdz ķeizaram. Šoreiz man bija bail,biju satraukusies,bija visādas trakas domas galvā. Protams atkal traki trīcēju un raudāju. Ķeizara laikā jābūt maskā bija,bet ja grūti elpot,tad liek skābekļa masku. Man nebija grūti elpot,man vienkārši bija panikas lēkme,kas pārgāja,kad mazo izcēla no punča un man parādīja. Tik skaista,maza kunkulīte. Tikai 3.3 kg un 54 cm. Mans mazākais bērniņš. Piedzima 15:54. Sabučoju un viņu aiznesa pie tēta. Tad es 4h atrados pēcoperācijas telpā līdz sāku labi just kājas. Un arī sāku just sāpes. Tālākās 24 h bija viens no ļaunākajiem murgiem kāds piedzīvots,kopš tā man tagad noteikti ir bail no operācijām,jo sāpēja rēta un vienlaicīgi bija atsāpes bez mitas,tā,ka paelpot nevar,pakustēties nevar. Pat paraudāt grūti,jo tā sāpēja. Es pēc ķeizara piecēlos tikai pēc 16h,raudot no sāpēm un ģībstot nost. Nākamās 24h bija arī lielas mokas,knapi var paspert soļus..un liekas,ka nekad nepaliks labāk. Visas zāles,ko man deva bija ar tādu minimālu efektu,pat stiprās. Pat meitiņu es nespēju noturēt. Vīrs bija mans stiprais plecs,jo aprūpēja mani un meitiņu uz 100%. Bez viņa vispār nezinu,kas būtu.. bet kopš 3.dienas no dzemdībām strauji palika labāk un mūs jau izrakstīja 4.dienā,jo es jutos patiesi labi. Un labi, ka tā, jo man un meitiņai jau vairs nebija tīro drēbju, ko mainīt. Kopumā grūtnieču nodaļā likās ļoti labs personāls, dzemdību blokā arī, bet pēcdzemdību blokā pārsteidza vecmāšu vēsā attieksme pret to, ka man reāli sāpēja nežēlīgi, bet viņas īsti neko nedarīja,. kaut varēja. Ap 23:00 ārstam šo teicu un viņa nebija priecīga...pēc tam no tām pašām vecmātēm bija pavisam cita attieksme. Zīmīgi, ka viņu maiņa iekrita pie izrakstīšanās....Bet nu neko, labi,ka vīrs bija blakus visu to laiku. 

Pie Nestes foto sienas

Meitiņa piedzima 30.12.2020. un tādēļ saņēmām dāvanā Nestes mazuļā pūriņu, vienu no pēdējiem, jo akcija tajā dienā noslēdzās. Tas viennozīmīgi ļoti iepriecināja. 

Pie izrakstīšanās mani sagaidīja mani dēliņi un vecākais skrēja un bučoja māsu uzreiz, mazākais bija mazliet apjucis, bet priecājās par baloniem uz mašīnas. 

Tagad pagājuši nedēļa..jūtos pat ļoti labi. Šuve pasāp gan,iedzeru kādus 2 paracetamolus dienā,bet ir labi. Takā mazā braši aug un kopumā viss ir diez gan mierīgi. Brālīši dievina māsu un kopumā ir labāk nekā gaidīju, ja vien mazā vēl naktīs ļautu vairāk pagulēt...bet tas viss pieder pie lietas.

Par visu sīkāk,par ikdienu var lasīt manā IG kontā- monta.magdalena

Gribu tik teikt,ka nekad nevar zināt kā viss būs. Galvenais,ka visi veseli un dzīvi. Bet ja salīdzina visas dzemdības,tad trakākās bija ar Edvardu,tad seko šīs un vieglākās bija ar Martu. Bet viss tas ir tā vērts,lai tiktu pie kuplas ģimenes.