Dziedinošas ķeizardzemdības

Sākšu ar to,ka pēc 2.ķeizargrieziena man bija bail no šīs procedūras tik ļoti,ka apzināti nebūtu saņēmusies vēl vienam bērnam, apzinoties,ka nākamreiz ķeizargrieziens būtu principā neizbēgams. Zinu,ka ir kam sanāk piedzemdēt vagināli pat pēc 2 ķeizariem,bet manā gadījumā bija skaidrs,ka tas nav mans gadījums gan iepriekšējo dzemdību gaitas dēļ, gan citu iemeslu dēļ.

Kad negaidīti pieteicās mūsu jaunākā meitiņa- sākās mans garīgais ceļš uz ķeizargrieziena pieņemšanu un morālo gatavību. Reāli nebiju gatava morāli ķeizaram līdz aptuveni 34.nedēļai.

Ko es darīju,lai sagatavotos?
Pirmkārt, atradu tiešām labu ginekologu, kam 100% uzticos. Otrkārt, sapratu, ka vēlos slēgt līgumu ar ārstu, kurš zin manu situāciju,nevis braukt un cerēt uz labāko. Treškārt, meklēju iestādi,kurā var veikt to,ko vēlos- izņemt olvadus reizē ar ķeizargriezienu,jo zināju,ka vairāk par 3 ķeizariem man nebūs,nemaz neiesaka. Tātad atkrita,piemēram, Siguldas slimnīca,jo tur šo neveic. Mūsu izvēle bija Rīgas Dzemdību nams (kur bija 3 iepriekšējās dzemdības) vai Vidzemes slimnīca (jo dzīvojam Cēsīs un tā ir tuvākā lielā slimnīca ar dzemdību nodaļu).
Beigās izvēlējāmies Vidzemes slimnīcu,jo tur sakritības pēc strādā par ārsti mana ginekoloģe, ar kuru arī bija doma slēgt līgumu. Takā man ir liela diastāze, tad ārste pastāstīja,ka vienlaicīgi varētu arī to sašūt- kas man bija liels pārsteigums. Izrādās, ka Valmierā tā esot salīdzinoši ierasta prakse, ja vien nav kāds iemesls kapēc to nevar izdarīt.

Beigās vienojāmies par plānveida ķeizargriezienu 19.08., kas būtu pilnas 39 nedēļas un 1 diena.
No aptuveni 36. Nedēļas mani sāka mocīt visādas kontrakcijas un pieauga raizes vai rēta izturēs līdz 39 nedēļām,jo tā bija ļoti plāna. Pat ja rētas biezums vai plānums pilnībā nenosaka plīšanas risku- plīšanas gadījumā viss visticamāk var beigties letāli, tapēc raizes bija pamatotas. Īsāks starplaiks starp ķeizariem arī nenozīmē,ka rēta plīsīs vai lielāks risks uz plīšanu,jo tā sadzīst pilnībā pusgada laikā,bet tāpat-visus faktorus saliekot kopā, sajūta nebija omulīga.
Un tagad,kad backstory ir izstāstīts- ķeršos klāt pie dzemdību stāsta.

08.08. 2022. 5:00 pamodos no spēcīgām, regulārām kontrakcijām. Sagaidīju 4 un sapratu,ka laikam viss sācies un sāku salikt pēdējās mantas, iegāju dušā un iedzēru nošpu-ar domu,ja nu tomēr nav. Sekoja vēl dažas spēcīgas kontrakcijas un principā biju gatava modināt vīru, saukt ātros un doties. Bet starplaiki palika lielāki un viss pierima, fonā gan spēcīgi vilka muguru un vēderu, rētas rajonā bija durstīgas un nepatīkamas sajūtas. Dienas vidū sazinājos ar savu ārsti. Viņa teica, ka ja kas- lai dodos ar ātrajiem uz slimnīcu, bet ja liekas,ka viss normas robežās- lai dodos nākamajā dienā,viņas maiņas laikā uz slimnīcu un ķeizarosim akūti,jo izskatās, ka viss iesācies un rētas dēļ nevajag lieki riskēt.
Mums tieši iekrita,ka vīra māte varēja atbraukt pieskatīt mazos, vīrs dabūt atvaļinājumu ar nākamo dienu un man nebija jābūt vienai.

09.08. Ap 14:00 bijām Vidzemes slimnīcā. Arī šajā dienā ik pa laikam bija spēcīgas kontrakcijas. Toņos arī tās uzrādījās un pat ik pa 5 min. Sanāk,ka kamēr gaidīju ķeizaru- izbaudīju kontrakcijas. Dzemdes kakls arī jau bija ar atvērumu. Takā dzemdības principā bija sākušās pašas.
Mēs iekārtojāmies vienā no 6 ģimenes palātām,par ko priecājos. Tajā dienā mūsu meitiņa piedzima vienīgā, bet nākamajā dienā piedzima 9 mazie! Vidēji dienā ir 2- 3 mazulīši.
Palāta bija kā viesnīcas numuriņš- lielā gulta, TV, ledusskapis, liela un plaša wc un duša, pa logu skaists skats- mežs,bet vienīgi šobrīd notika pagalmā būvdarbi. Slimnīcu pilnībā remontē. Dzemdību nodaļa ir izremontēta, svaiga, jauna, moderna.

Pirms ķeizara paspēju izrunāties ar anestezioloģi, mani ķeizaram sagatavoja tik ļoti laipnas vecmātes un palīgi- noskuva rētas vietu, ielika katetru rokā, izlaida sistēmu, ielaida antibiotikas, ielika urīna katetru. Viss maigi, mierīgi, nomierinot mani, nesteidzinot. Tad pirms 19:00 biju saģērbusies slimnīcas dotajā halātā, vecmāte man sataisīja copīti, uzlika cepurīti un tad man bija jāguļas uz gultas, ar kuri mani pārstūma uz nodaļu,kur veic operācijas. Tur man ielaida mugurā EA- uzreiz atslēdzot kājas. Vecmāte man turēja plecus,lai nebaidos un vispār dūriens bija viegls. Biju mierīga. Apgūlos uz operāciju galda guļus, bet takā nāca vēmiens,tad mani takā ar moderno galdu pabīdīja ieslīpus. Jau minēju,ka te viss jauns un moderns-arī galds, lampas utt. Telpas omulīgas. Tajā brīdī jau pavisam iedarbojās narkoze. Vienā rokā laida sistēmu, otrai pieslēgts spiediena mērītājs. Atnāca mana ārste un vēl cita ārste, kura asistēja.

Mani atkal nolika taisni un sāka operēt. Vairākas reizes palika slikta dūša,par ko ziņoju, uzreiz tika pilinātas un laistas zāles. Vienā momentā pavisam sareiba galva un anestezioloģe masēja man pieri,kamēr zāles iedarbojās. Tas ļoti palīdzēja. Visu laiku visi runājās ar mani gan ārsti, gan anestezioloģe. Jutos dikti apčubināta un man nebija bail.

19:07 piedzima meitiņa. Mums bija daudz vārdu variantu, bet beigās nosaucām par Ievu,jo pēc sejas likās,ka šis tomēr būs īstais vārds. Vārds Ieva pie manis atnāca jau pirms veicu grūtniecības testu,iekšēji jutu,ka būs meita Ieva. Mums ar meitu vispār jau kopš ieņemšanas bija īpaša saikne. Jo arī 07.08. Vakarā es runājos ar punci un teicu,ka ja viņa pati izlēma pie mums atnākt, tad varbūt pati lai lemj,kad piedzimt,jo citādi ārsti ir jau izlēmuši viņas vietā. Un viņa laikam to nopietni ņēma pie sirds un pati izlēma savu datumiņu.
Arī ārstes piekrita,ka izskatās pēc Ievas, ka esot maz Ievas tagad mazas un nekāda vaina,ka vārdiņsvētki Ziemassvētkos. Ieva no ebreju valodas nozīmē-elpa un dzīvība.

Tātad-
Ievu izcēla no punča, viņa ieraudājās. 3.380 kg un 51 cm. Kad pielika viņas sejiņu pie manas- viņa beidza raudāt-viņa uzreiz atpazina mammu, jutās droši. Tad viņu aizveda uz istabiņu pie tēta. Es raudāju laimes asaras...un arī tagad atceroties- acīs asaras...
Tālāk man sašuva diastāzi, izņēma olvadus un visu sašuva ciet. Tas aizņēma gandrīz stundu! Un bija gana sarežģīta operācija. Tās vidū man atkal slikti palika, bet viss tika novērsts. Pacietīgi gulēju un runājos ar ārstiem. Nebija ne bailes, ne stresa, ne drebuļi- kas bija abos iepriekšējos ķeizaros.
Pēc ķeizara mani pārcēla stumjamajā gultā,kas bija salīdzinoši jautri,jo neko jau nejūt no vidukļa uz leju.
Mani aizveda uz istabiņu un tur mani gaidīja vīrs un Ieva. Mani iecēla gultā, pagrieza uz sāna un Ieva tika lika pie krūts. Viņa piezīdās uzreiz. Un šis ir svarīgi,lai pirmo 2 h laikā notiktu pirmā zīdīšana,kas nebija opcija iepriekš,jo iepriekš bērni tika pielikti pie krūts pēc aptuveni 4/5 stundām tikai. Tā mēs abas tur nogulējām 2h, atgāja kājas un pagriezos uz otra sāna,kur vēl kādas 3h kopā nogulējām.

Man tika iedotas zāles,kas man palīdz pret sāpēm- kas arī tika atrunāts ar ārsti iepriekš. Jo ir dažāda veida zāles un ne visiem der visas. Pirmā diennakts pagāja mierīgi, biju spējīga pat normāli piecelties kājās,iet uz wc.

Šī kopumā bija vislabākā atiešana pēc ķeizara, vievieglākā atkopšanās. Gan pateicoties manai garīgajai sagatavotībai, gan profesionālajiem ārstiem. Viss cieņpilni pret mani, ļaujot man atiet manā tempā, nevis steidzinot, dodot efektīvas zāles un ļaujot mierīgi iepazīt Ieviņu.

Izrakstīja mūs 3.dienā jau. Man veica usg rētai un dzemdei,lai zinātu,ka viss ir labi.

Visi ārsti tur ir savā vietā un darbu dara no sirds. Liels paldies viņiem. 
Kopumā pieredzi šajās dzemdībās vērtēju 10 no 10.

Izejot no slimnīcas biju ieguvusi tik lielas dāvanas..meitiņu, sašūtu diastāzi, izņemtus olvadus un skaistu jaunu ķeizara rētu, kā arī emocionālu piepildījumu par šīm dzemdībām. 

Pieredze Rīgas Dzemdību namā 2020.gada decembrī.

Sākšu ar to,ka šoreiz bija daudz domu par to,kur dzemdēt. Meklēju informāciju gan par Jūrmalas slimnīcu,gan par Siguldas. Izlēmu arī ap 34.nedēļu doties parunāties Rīgas Dzemdību nama uzņemšanas nodaļas vadītāju. Tur mēs izrunājām iepriekšējo abu dzemdību pieredzi un ārste teica,ka prātīgākais būtu ieplānot ķeizaru pilnās 40 nedēļās,bet ja kas sāktos ātrāk,tad vērot situāciju- vajadzības gadījumā ķeizarot akūti. Es gan no prāta neizmetu domu par dabiskām dzemdībām. Lai vai kā- beigās,kad apkopoju pieredzi, sapratu,ka tomēr palikšu pie dz.nama,kur viss jau takā zināms. 

Pilnās 37 nedēļās manai ginekoloģei nepatika bērna toņi,tādēļ vakarpusē sazvanīju Rīgas dz.namu,kur man teica,ka droši varu doties pārbaudīties,uzlikšot toņus atkal. Tā arī darīju,mani sagaidīja laipni. Uzliku toņus turpat uzņemšanā. Tur toņi arī nebija īsti labi,bērnam sirdstoņi bija par ātru,kā arī uzrādījās regulāras kontrakcijas- ik pa 4 min. Es gan tās uzskatīju par viltus kontrakcijām un zināju,ka tās nav īstās,jo sajūtas atšķiru. Toņu dēļ man pārbaudīja arī atvērumu un skaisti paziņo- 4cm,bebis būs šodien! Ķeizaru atceļam, mēģināsiet pati. Es šokā,vīrs šokā. Bet es priecājos. Nonācu dzemdību blokā,kur mani ilgi neviens nepārbaudīja. Tik paprasīja vai vēlos ķeizaru vai pati. Es saku,ka vēlos mēģināt pati,ja tas iespējams,bet saku,ka man nav kontrakciju un nekas nesāp. Pagāja vismaz 2h,kad man atkal pārbaudīja atvērumu,kur secina- 1 vai 2 cm,ne 4. Es mazliet šokā un nesaprotu- kā? Ko? Nu neko,lika man toņus un tikai no rīta pārbaudīja atvērumu- 1cm. Aizsūtīja uz ginekoloģijas nodaļu. Es tur pusi dienas pavadīju. Toņi bija normāli,vismaz ārsts teica,ka viss normā. Un es teicu,ka vēlos kādu plānu un rakstīšos ārā-kāda jēga palikt. Tobrīdējā ārste pateica,ka plānveida ķeizars vispār vairs nav opcija,ka jādzemdē pašai un ka dzemdības ierosinās pēc nedēļas- pilnās 38 nedēļās,jo man ir gestācijas diabēts ( ar domu,lai bērns man atkal nav par lielu,vēl arī toņi bija labi,bet ne ideāli). Tā es devos mājās un gaidīju nedēļu. Tāpat vēljoprojām nesaprotu,kur tur bija 4cm atvērums..nu kā varēja tā kļūdīties??? 

Pilnās 38 nedēļās 8:30 kopā ar vīru ieradāmies dz.namā. Speciāli laicīgi,jo gribējām ģimenes istabiņu. Toreiz vēl bija viss kovid trakums. Vīram bija tests negatīvs. Man paņēma analīzes turpat uzņemšanā. Mierīgi izgājām uzņemšanas procedūru un devāmies uz grūtnieču nodaļu,kur bija arī mūsu istabiņa. 

Man veica usg tajā rītā un pateica,ka Elza ir 3.6 kg. Uz robežas tam,ka var būt par lielu. Nu principā varētu piedzemdēt pati. Tad man izstāstīja,ka takā ir 1cm- ierosinās ar baloniņu. Te viss bija korekti. No rīta,kad visa nakts negulēta, pie 4cm pārdūra ūdeņus. Visi bija gādīgi un rūpīgi- nav nekā slikta,ko pateikt. Šajā brīdī es sazinājos ar Līgu Kalniņu-to,ar kuru man bija līgums ar Martu. Viņa kā speciālists teica,ka slēgt līgumu ar viņu nav īsti jēga,jo pamatā man visu noteiks ārsts,ne vecmāte,kā arī teica,ka jārēķinās,ka var viss būt visādi- nu ka jāpaļaujas uz ārstu. Man tieši sanāca būt tajā pat istabiņā,kur biju pirms nedēļas un gadījās tā pati ārste,kas pieņēma Edvarda dzemdības. Viņa mani labi atcerējās. Godīgi sakot,nezināju cik labi tas ir,zinot kā gāja 1.dzemdībās. Atkal tika uzdots jautājums vai vēlos pati vai uzreiz ķeizarot. Es teicu,ka ja var- tad pati. Vienīgi- atvēruma pārbaude bija ļoti nepatīkama un teiktu,ka neiejūtīga. Tālāk tika lemts,ka stimulēs ar oksitocīnu. Man katetrs aizlaida garām! Un roka uzpampa. Izveidojās milzīgs zilums. Ielika citu katetru un man bija lielas bailes,ka atkal tā būs. Un ziniet-bija! Atkal izgāja no ierindas pēc brīža. Nesagaidīju kādu iejūtību par šo. Anesteziologs,kas laida EA bija jauns, ar humora izjūtu-tādu melnu,bet man nebija iebildumu. Es nezinu vai tajā dienā vai kas noticis,bet man liekas arī EA katetrs kaut kā negribēja sadarboties,jo man EA noteikti bija par stipru. Es gandrīz nejutu kājas! Pēc pāris stundām tika lemts par ķeizaru,kas mani apbēdināja,bet nekas nevirzījās uz priekšu. Tajā brīdī biju sabījusies. Vīrs palika dzemdību istabā,mani aizveda ratiņkrēslā. Tobrīd nebija neviena katetra,kas neizietu no vietas, tādēļ turpat uz ķeizara galda meklēja,kur atkal ielikt. Man vispār bija panika, raudāju.. Neviens nemierināja,neatbalstīja. Neviena mierinoša vārda. Kad izņēma Elzu,tad pēc tam,kad šuva ciet,man teica,lai neraustos,bet man jau sākās drebulis. Vēl ārste teica,ka kaut kas jādara ar vēderu- ka tādai jaunai un tāds vēders,ka šausmas. Teica,ka grūti sašūt,jo raustos..bet ko man bija darīt? Es taču nekontrolēju trīcēšanu. Biju laimīga tikt prom no tā galda. Vecmātes blakus telpā 4h diez gan rūpīgi apčubināja mani,kas bija labi. Bet jau jutu,ka sāpes atgriežas diez gan spēcīgas un man teica,ka ielaidīs caur EA katetru atsāpinošas zāles un tad atkal pēc kādām 4h var ielaist. Pārveda uz istabiņu. Vecmāte palīdzēja pielikt Elzu pie krūts- bija ļoti iejūtīga. Sapratu,ka tā bija vecmāte/bērnu māsa vai tml. Palīdzēja vīram ar Elzu,atgādināja par ģerbšanu,mazgāšanu utt. Kad man sākās stipras sāpes,līdz elpas trūkumam,tad lūdzu vīru iet meklēt vecmātes. Viņas vispār nenāca,pēc tam,kad atnāca- teica,ka man tak ielaida zāles un ārste nāks laist EA vēl pēc 2h. Es saku,ka sāp nenormāli un nav kas labi. Bez maz pasmējās,nepasauca ārstu. Vīrs gāja vairākas reizes teikt,ka lai kaut ko dara. Atnāca ārste un bija dusmīga,ka nepasauca uzreiz. Jo sāpes nebija normā. Ielaida ātrāk,bet pateica,ka vairāk arī nelaidīs. Tas arī ir viss,jo vairāk nevarot,citādi var būt komplikācijas. Sāpes uz 1h atgāja. Uz 1h. Es biju slapja no sāpēm,nepagulēju nemaz. Elzu pabarot nespēju,jo nespēju pat uz sāna pagriezties. Bērnu māsa prasīja vai esam ar mieru dot maisījumu,ja man ir slikti,ka lai tētis baro mazo,kamēr man paliks labāk (2.dienā jau spēju pati barot). Viņa bija iejūtīga un tiešām izrādīja rūpes. Nākamajās dienās visu laiku bija tā,ka vecmātes tik teica- staigā,nevar necelties,saņemies,nevajag tik daudz zāles utt. Kamēr ārsti teica,ka droši var lietot vairāk paracetamola un vēl dabūt šprices pret sāpēm. Man ļoti nepatika vecmāšu attieksme. Bija tikai viena iejūtīga. Pretsāpju svecītes es nevarēju lietot,jo man špricēja vēderā zāles pret trombiem. Biju laimīga,ka 3.dienā spēju jau normālāk paiet. 4.dienā es palūdzu ārstei,lai mūs izraksta un viņa arī izrakstīja. Jāpiebilst,ka gultas bija tik neērtas un izgulētas,ka man nenormāli sāpēja spranda un mugura. Un jāpiebilst- istabiņas cena 60 eiro, vīram nav ēdamais iekļauts,arī stavvieta nav iekļauta. Mašīnu likām sānielā. Secinājums- ginekoloģiskajā nodaļā kopumā viss ir diez gan labi (vismaz man bija), līgums neko nebūtu devis šoreiz, ārsti mēdz mainīt viedokli arī, vecmātes palikušas pēcdzemdību blokā neiejūtīgākas. Ja nebūtu klāt vīrs,tad Dievs vien zin,kā es vispār izturētu- bail domāt. Diemžēl pēc šī visa man ir bailes no ķeizara,man ir bailes no katetriem un beigās izlēmām par labu Valmieras slimnīcai,kur pasaulē laist 4.bērniņu. Ja es dzīvotu tuvāk Rīgai,tad nāktos palikt pie tā paša Rīgas dz.nama gan jau,bet ne šoreiz. Takā pieredze man raiba. Es gan no sirds ticu,ka tur nevienai neviens neko sliktu nevēl,ka dzīvība ir 1.vietā un daudz atkarīgs no pašas dzemdētājas attieksmes. Bet jāpiekrīt,ka attieksme kopumā noteikti varētu būt daudz iejūtīgaka. Tomēr tā ir iestāde,kur pasaulē nāk tik liela daļa Latvijas bērniņu. Saprotu-izdegšana,personāla trūkums. Man arī nebija viegli strādāt pirmsskolā,bet tapēc jau es nepazaudēju cilvēcību. Par šīm pieredzēm ir jārunā un ir jādalās- bet arī ar pozitīvo,ne tikai negatīvo,jo viss jau nav arī tik slikti. Labākais dz.namā- kukurūzas brokastu putra,ko tiešām ikreiz apēdu visu. Arī nesen,kad biju tur 4 dienas ar 4.bērniņu ar priekšlaicīgu dzemdību draudiem. Man tiešām laba pieredze no ginekoloģiskās nodaļas šoreiz. vecmātes iejūtīgas, ārste ieinteresēta, sanitāres-jaukas un izpalīdzīgas. Un par to saku- lielu paldies. Arī Līga Kalniņa pat atnāca mani apciemot un parunājām. Vienīgais- gultas matrači tur ar steigu jāmaina gan.  Protams ceru tur vairs neatgriezties,takā šī noslēdzošā pieredze bija ļoti laba. 

Pieredze Rīgas dz.namā 2018.g. -Dzemdības ar līgumvecmāti-

Bez gariem ievadiem- takā 1.pieredze bija diez gan negatīva,bet zināju,ka vēlos tāpat dzemdēt vietā,kur tomēr ir lieli profesionāļi un visa tehnika,intensīva terapija utt.,tad nolēmām,ka paliksim pie dzemdību nama. Tomēr- uzreiz zināju,ka slēgšu līgumu. Vecmāti man ieteica mana mamma un devāmies izrunāt 1.dzemdību pieredzi,kā arī iepazīties. Visām varu ieteikt vecmāti Līgu Kalniņu- it īpaši,ja patīk,kad apčubina. 

Šoreiz arī tuvu dzemdību datumam bija tādas jokainas sāpītes,tapēc es sazinājos ar savu vecmāti. Viņa mani sagaidīja Rīgas dz.namā jau uzņemšanā. Pati uzlika toņus,pati apskatīja- izpalika viss haoss. Secināja,ka ir 2cm atvērums. Devos mājās mierīga un bez stresa. 40 nedēļās sākās straujas dzemdības vakarā. Sazinājos ar vecmāti,kad sāpītes jau bija ik pa 10 min. Sarunājām,ka sagaidīšu biežākas,bet lai lēnām pošos uz dz.namu. Kad ierados dz.namā- vecmāte bija dzemdību nodaļā un gaidīja tur. Sanāca atkal iet cauri visai iestāšanās procedūrai ar kontrakcijām ik pa 3 min. Man vēl jautāja- vai dvīņi? Jo puncis bija milzonīgs. Es tik atteicu,ka nē,viens bērns. Toreiz jau mazliet ģību nost no sāpēm,pārģērbties vienai bija nu ļoti grūti. Knapi tiku līdz dzemdību nodaļai. Labi,ka vīrs bija blakus. Pa vidam apstājos un iepauzēju uz kontrakcijām,jo tad nespēju paiet. Vecmāte dzemdību blokā uzreiz pajautāja- vai man auksti,karsti,kāda gaisma būtu labāk dzemdību telpā. Skaisti sataisīja man istabiņu pēc manām vēlmēm.  Pārādīja kā pārelpot kontrakcijas,jo man bija bail,biju saspringusi. Kopā dažas pārelpojām. Tad pārbaudīja atvērumu- 8cm. Viss maigi,iejūtīgi. Viņa laicīgi pieaicināja ārstu,jo bija skaidrs,ka Marts būs liels priekš manis. Piedāvāja man celties,iet dušā,bet es nespēju nostāvēt. Tapēc paliku gultā. Vecmāte vaktēja kā man iet,bet nebija uzbāzīga. Ik pa laikam atstāja mūs ar vīru divatā. Atceros,ka vienā brīdī sāku drebēt,tad viņa uzsedza segu,pamasēja kājas. Laicīgi sarunāja EA. Anesteziologs bija tas pats,kas manās 1.dzemdībās. Nopietns un lika man saņemties,lai iedurtu pareizi,bet tas labi,jo kontrakciju sāpes šajā posmā ir spēcīgas. Šoreiz EA man tika papildināts arī uz izspiešanu. Kopā ar vecmāti strādājām gandrīz 3h. Arī sagaidījām,kad iziet EA efekts. Bet neveiksmīgi un tika lemts par labu ķeizaram. Bet es jutos droši,mierīgi. Ķeizara laikā sapratu,ka ārstam esmu pēdējā šodien un tad viņs tiks mājās. Runāja par to,ka jāiet prom no darba,jo te liela slodze. Vēl esot otrs darbs. Man tas likās komiski. Kad Martu izcēla no punča,tad pateica,ka liels puika un nebūtu izgājis cauri. Teica,ka izskatās stiprs. Pajautāja kā sauksim.  Vienīgais,kas man ķeizara laikā nepatika ir tas,ka man iedeva kaut kādas tabletes mutē,kas sausināja muti. Pēc tam 4h pavadīju turpat blakus istabā,mani uzmanīja. Visas māsiņas bija ļoti korektas-padeva padzerties,uzsedza silto segu.  Pēcdzemdību nodaļā tiku pie atsāpinošām svecītēm,kas bija glābiņš. Uzreiz bijām ģimenes numurā-arī cena 60 eiro,bet tētim vairs nebija iekļautas pusdienas,ja nemaldos autostāvvieta bija bezmaksas,ja ņem ģimenes istabiņu. Martam ātri vien ieteica dot klāt maisījumu,bet tas man nelikās nekas traks. Toties palīdzēja normāli uzreiz pielikt pie krūts. Kopumā vecmātes lieki pie mums nenāca,viss bija korekti. Bezpersoniski,bet labāk tā,nekā negatīvi. 4.dienā tikām mājās. Kopumā šī bija nesalīdzinoši labāka pieredze kā pirmā. Un skaidrs,ka man tiešām paveicās ar līgumvecmāti un paveicās ar citiem darbiniekiem. Nebija arī nekādu komplikāciju pēcdzemdību periodā,kas noteikti arī ietekmēja to,ka viss kopumā bija daudz maz labi. 

Pieredze Rīgas Dzemdību namā 2016.gadā

Pirmo reizi es saskāros ar Rīgas Dzemdību namu,kad biju stāvoklī ar Edvardu- 29.nedēļā devos saņemt imunglobulīna poti. Daudz kas ir padzisis no atmiņas,bet centīšos atcerēties katrā gadā interesantākos atgadījumus-gan labos,gan sliktos- kas notikuši tieši šajā vietā. 

Šoreiz par 2016.gadu- 

Sākšu ar to,ka mocījos ar sāpītēm,ko nesapratu jau no kādas 36. nedēļas. 37 nedēļās man likās jokaini izdalījumi,tādēļ drošības labad sazvanīju dz.namu un tur laipni pastāstīja,ka varu doties un pārbaudīt vai tie nav ūdeņi. To es arī darīju. Sagaidīja laipna vecmāte un visu rūpīgi,uzmanīgi pārbaudīja. Secināja,ka ir 1cm atvērums,bet ūdeņi nav. Kad bija 39.nedēļa,tad veselu dienu nomocījos ar jocīgām sāpītēm un teicu vīram,ka braucam pārbaudīt,kas notiek. Atkal visi laipni, uzņemšanā teica,ka ir 3cm un atstāja uz novērošanu. Ginekoloģiskajā nodaļā biju kopējā istabiņā,bet toreiz sanāca būt vienai. Es tur garlaikojos un neviens īsti mani neuzmanīja.. tik cik pateica,lai nāku,ja kas mainās. Uzlika uz toņiem vakarā. No rīta jutos labi un negribēju tur būt bezjēdzīgi- tapēc gāju meklēt vecmātes un izrakstījos pati. Tā arī nesapratu,kapēc mani vispār paturēja  . Gulta bija neērta, bija smacīgi,jo bija augusts un karstums. Tad teicu,ka atgriezīšos tikai tad,kad kāpšu pa sienām sāpju dēļ. 

Atgriezos es uz pilnām 40.ned ar lielām sāpēm un bez šaubām,ka viss sācies-toreiz ar ātrajiem. Uzņemšanā visi bija iejūtīgi,bet nesteidzās ar neko- svēršanās,daudzie jautājumi, parasksti utt. Caur sāpēm nav viegli atbildēt. Pārbaudē 4cm un mēs ar vīru nonācām dzemdību zālē. Pārģērbties vajag uzņemšanā,bet vienmēr nepatika tas,ka vīrs kaut kur pazuda,jo man vienai caur sāpēm nebija viegli atrast velkamo,kā arī pārģerbties. Uzskatu,ka pats dzemdību process bija par maz uzraudzīts. Mums nebija līguma. Vecmāte ienāca reti. Labi,ka blakus bija vīrs. Man netika piedāvāts iet dušā vai kā citādi atslābināties. Es patiesībā biju sabījusies un būtu gribējusi vismaz mazliet to apčubināšanas sajūtu- bet nebija. Visas atvēruma pārbaudes bija nepatīkamas,bet nu ārste nebija neiejūtīga,nedarīja neko negaidīti. Pie 5 cm piedāvāja EA,kas man pienākās pēc indikācijām. Anesteziologs bija profesionāls. Tad pie manis atkal neviens vislaik nenāca. Uzlika uz toņiem un viss. Neteica- kusties,staigā,šūpojies. Principā ja neesi izgājusi pilnu kādu elpas un pozu kursu,tad neviens arī neko nepalīdzēs. Nu tāda pamestības novārtā sajūta. Pie 10cm sākās trakākais. Pirmkārt, man neielaida vēl vienu devu EA,kas būtu bijis labi. Otrkārt, brīdī,kad toņi palika bērnam slikti- vīru vienkārši padzina. Nu tiešām-kā suni. Viņš stāvēja gaitenī un meklēja telefonā cenas bērēm- jo nezināja,kas vispār notiek un bija šokā. Neviens cits pie viņa nepiegāja,nepajautāja vai nav slikti utt. Ar vakūmu Edvardu nespēja dabūt ārā,tapēc man pateica,ka būs pilnā narkoze kājām,iegriezums un vilks ar stangām. Vienīgais,kas spēja mani nomierināt bija anesteziologs- neviena vecmāte,ne ārste. Kas liekas neloģiski. Bērnu uz sekundi uzlika uz manis, pēc tam uz inkubatoru aiznesa. Vismaz tētim parādīja gaitenī. Pēc tam arī vīrs tika pie manis. Abi bijām šokā. Mums īsti nepastāstīja kas un kā- kapēc tā noticis. Palikām neziņā patiesībā. Principā viss izskaidrots ar tekstu- tā gadās. Intensīvās terapijas nodaļā bija viena vecmāte,kas vīram pateica- kas es par māti,ka nenāku pie bērna. Citas atrāpo. Par šo vēl šodien aizvainojums. Es biju smagā stāvoklī,vīrs mani vakarā aizveda ratiņkrēslā uz turieni,atnākt es nespēju. Laikam jāpiemin arī tas,ka uz pāris stundām biju kopējā palātā,kur visām blakus bija bebīši. Tobrīd ģimenes palāta nebija pieejama, vīru aizsūtīja prom. Man kāda vecmāte teica- celies,es uz wc pati. Es centos piecelties un noģību! Sāpes vispār bija briesmīgas iegriezuma vietā. Kad tomēr gar sienu kpani aizgāju uz wc,es tur laikam arī noģību. Neviena vecmāte man nepalīdzēja! Neticu,ka nezināja un neko neredzēja un nesaprata kāds ir mans stāvoklis. Pēc dažām h atnāca viena un apskatīja mani. Viņa bija šokā,ka kolēģes mani nepieskatīja. Atnesa man aukstu kompresi apakšgalam,parunājās,aizveda līdz wc un gaidīja! Tad līdz gultai. Nezinu vārdu,bet paldies viņai- jo es biju vraks,es nespēju paiet! Emocionāli biju arī kaut kur bedrē. Pēc dažām stundām tikām ģimenes palatā,vismaz līdz turienei mani veda ratiņkrēslā. Atceros,ka viena vecmāte teica,ka bērnam vajag manu pienu un parādīja kā to var atslaukt ar rokām. Tas bija tik sāpīgi! Un man jau tā viss sāpēja. Es tur mocījos un man arī nekas nesanāca- par to izjutu nosodījumu gan no vecmātes,gan no intensīvas terapijas nodaļas. Atceros,ka nākamajā dienā intensīvās terapijas nodaļā bija labs ārsts,kas visu sīki informēja un teica,ka brīnums,ka bērns atveseļojas strauji. Kad Edvards beidzot bija pie mums,tad tikai pēc kāda laika vecmāte prasīja vai bērnu māku pielikt pie krūts. Es teicu,ka īsti laikam nē,bet mēģinu. Tad kāds atnāca pie manis un kaut ko mazliet parādīja. Tālākās dienas nebija nekā negatīva. Tik cik man bija lielas sāpes. Lēnām kaut cik atkopos,arī Edvards. Nebija apčubināšanas sajūta, viss tā bez liekām jūtām,bez liekiem komentāriem. Es biju tik laimīga tikt prom,ka nenāca prāta rakstīt sūdzības vai doties sīkāk izjautāt ārstus par notikušo dzemdībās. Jāpiebilst,ka toreiz istabiņa maksāja 60 eiro dienā,vīram arī bija ēdināšana,stāvvieta bija bezmaksas.  Kopumā- pēc šī es sapratu,ka bez līguma tur nav ko meklēt. Un ja būs problēmas,tad var iet visādi. Sapratu,ka pēcdzemdību nodaļā visām patīk mātes,kas uzreiz ir kā atkopušās,ar kurām nav jāauklējās. Sapratu,ka labāk,ka vīrs tomēr ir blakus,jo tad attieksme var būt labāka. Bet es ticu,ka tomēr ārsti jau grib tikai labu- viņi grib,lai māte un bērns paliek dzīvi. Tomēr izdegšana un slodze dod savu- pazūd tāda cilvēcība. Ne visiem,bet daļai gan. Vai nav tā,ka visas sievietes ir pelnījušas cieņpilnu attieksmi? Nevis tikai tās,kam pagadīsies labā maiņa? Nevis tikai tās,kam būs līgums? Īpaši man tās bija 1.dzemdības-es ar šobrīdējo saprātu zinu,ka vajadzēja rūpīgi iet uz kursiem un nolīgt vislabāko vecmāti vai pat dūlu,lai šīs dzemdības būtu iespējams bijušas normālas. Un tas ir tieši tas,ko iesaku tām,kas vēlas tur dzemdēt. Nākamā pieredze par,ko uzrakstīšu ir citādāka,krasi citādāka-tam ir arī vairāki iemesli.