Piedzimt ar akūtā ķeizargrieziena palīdzību

Stāsts par to kā pasaulē ieradās mūsu otrais dēliņš- Latvijas simtgades bērniņš- Marts. 

Takā pirmais dēliņš dzima noteiktajā datumā,kaut solīja krietni ātrāk, tad arī šoreiz,kad ārsti sāka runāt,ka dzims ātrāk, paliku pie domas,ka dzims pie noteiktā datuma,bet protams grūti ignorēt ārstus,kuri saka,ka dzemdību somai jābūt gatavai no 34.nedēļas. Jāpiebilst, ka pirmo dzemdību dēļ, tika spriests par plānveida ķeizargriezienu, bet ar ginekoloģi un vecmāti (ar kuru slēdzu līgumu) nolēmām, ka mēģināšu pati. Par ko es arī priecājos. 

Nedēļā, kad piedzima Marts

Otrajā reizē jau zināju,kas aptuveni mani sagaidīs, tādēļ biju daudz gatavāka visam procesam. Noteiktais datums bija 10.janvāris. 8.janvāra vakarā jutos gatava mazo sagaidīt, tīrīju māju, visu sakārtoju dzemdībām, iegāju vannā- pateicu paldies ķermenim par lielo darbiņu, pateicu mazajam,ka gribu ar viņu tikties. To mūžam atcerēšos kā emocionālu mirkli. Aizgāju gulēt un ap 23:00 sajutu sāpes. Neko vīram neteicu vēl, kad pēc 15 min sagaidīju otro kontrakciju,tad jau teicu,ka laikam viss sācies. Takā mūsu pirmajam bērniņam bija tikai 1.4 gadiņi, tad ātri sazvanījām vīra mammu,kura dzīvo praktiski kaimiņos. Kontrakcijas ļoti strauji samazināja starplaiku un jau ap pusnakti tās bija ik pa 5 min un minūti garas. Zvanīju vecmātei Līgai Kalniņai un teicu,ka brauksim uz Rīgas Dzemdību namu. Viņa teica,ka gaidīs mūs. Līdz dzemdību namam jābrauc aptuveni 25-30 minūtes. Mašīnā kontrakcijas bija jau ik pa 3 minūtēm un ļoti sāpīgas. Praktiski nespēju aiziet no mašīnas uz uzņemšanu, bet uzņemšanā vēl teica,ka jāsaraksta dokumenti, jānosveras,jānomērās. Tā nu kontrakcijas turpinājās ik pa 3 min un ļoti spēcīgas. Atceros,ka mani apskatīja un jautāja vai gaidu dvīņus,jo vēders bija ļoti liels. 

Dzemdību istabiņa Rīgas Dzemdību namā

Tā nu kaut kā pārģērbos ar vīra palīdzību un devāmies augšā uz dzemdību nodaļu. Atceros cik jauki bija,ka mani sagaidīja, dzemdību istabā samazināja apgaismojumu, lika man justies maksimāli ērti. Uzreiz vecmāte palīdzēja pārelpot kontrakcijas, iedrošināja.  Atvērums šajā brīdī jau bija 8 cm,par ko es biju šokā. Sapratu,ka šīs dzemdības būs daudz ātrākas. Vecmāte piedāvāja pastaigāt,ieiet dušā,bet es nespēju no sāpēm kājās nostāvēt. Knapi izvēlos no gultas un ģību nost. Tad sapratām,ka drošāk būs palikt gultā. Takā man ir astma,tad pārelpot palika ļoti grūti un izlēmām ievadīt epidurālo anestēziju, kā arī iepūst astmas zāles. Tālāk jau iedarbojās anestēzija. Šoreiz nācās īpaši saņemties un nekustēties,kamēr dūra adatu. Pie 9cm process iebremzējās un ūdeņus izlēma pārdurt. Jau kad bija 10 cm,tad atnāca arī ārsts. Ilgi un dikti mēģinājām mazo dabūt ārā-izmēģinājām dažādas pozas, bet takā tika atzīts,ka mazais man ir par lielu, tad visticamāk būs akūtais ķeizargrieziens. Vēl 2h mēģinājām visādi, sagaidījām līdz iziet anestēzija, bet nekā. Atceros tikai to,ka es nekliedzu, neraudāju. Centos uz 100%. Ja pirmajās dzemdībās bija liels stress un šoks,tad šoreiz jutos labi un droši. Beigās tika ievadīta anestēzija atkal un pārģērbos,lai dotos uz operāciju zāli. Biju priecīgi satraukta,nebija skumji vai kāda nožēla. Jutos labi, tikai trīcēju. Trīcēšana man sākās jau dzemdību vidū,tas esot no pārslodzes. Tālākais bija mazliet baisi,jo nezināju ko gaidīt, bet jutos droši. 

2.dienā pēc dzemdībām

Mani ieveda operāciju zālē,lika kāpt uz galda. Man ļoti gribējās dzert,bet tā vietā ielika mutē tabletes spiedienam,kas mazliet šķebināja. Visu to laiku ļoti trīcēju. Ievadīja vēl anestēziju tā,ka nejutu neko uz leju no krūtīm. Tad sākās laimes asaras un emocionalitāte,jo zināju,ka maziņais tūlīt būs klāt. Ārsts kaut ko jokoka un māsiņas arī likās jaukas,kaut ārstam es biju pēdējā dežūrā. Sajūtas bija interesantas-nejutu sāpes,bet jutu kā notiek iegriešana,kā velk ārā mazo. Jutos kā gaļas gabals pie miesnieka...bet nu interesanti 😁. Tad mazo izcēla un visi teica-oho,kāds liels puika. Marts sāka raudāt skaļi un tad laimes asaras sāka līt vēl vairāk. 

Brāļu pirmā tikšanās 2.dienā

Vecmāte pielika viņu man sabučot un aiznesa. Tas notika 9.janvāra rītā 7:44. Marts bija 4.4 kg un 55 cm. Tālāk minūtes 15 mani šuva un pārveda tālāk uz blakus palātu,kur 2h man vajadzēja atiet no spinālās narkozes. Es aptuveni 1h šausmīgi trīcēju. Man pat uzsedza silto segu. Beigās palika labāk,parunāju ar blakus sievieti,kura ar bija ķeizarota tikko. Un tad jau pārveda mani tālāk uz mūsu ģimenes istabiņu. Es ātri jutos labi un par to priecājos. Dēliņš uzreiz bija pie mums un tā sākās mūsu kopīgais ceļojums. Mājās devāmies 4.dienā jau. Kopumā man ir palikusi ļoti laba sajūta par šīm dzemdībām, jo darīju visu, kas manos spēkos, tāpat arī ārsti, kā arī ātri ar mazo atkopāmies. Par vecmāti Līgu varu teikt tikai labāko, arī pēc dzemdībām viņa ienāca pie manis un apjautājās kā mums iet. Un viņa man teica, ka es esmu ļoti stipra sieviete un liels malacis, kas mani ļoti iedvesmoja. 

Ne vienmēr sanāk dzemdēt pēc ideālā plāna, bet svarīgi ir kā Tu pret to attiecies. Protams vienmēr vajag cerēt uz labāko iznākumu un ticēt saviem spēkiem, kā arī pieņemt to, ka dažreiz mazajam nākas palīdzēt arī ar ķeizargrieziena palīdzību. Tas sieviete nepadara par sliktāku mammu, tās arī ir DZEMDĪBAS, pie tam ar daudz lielākiem komplikāciju riskiem un bieži ar smagāku un ilgāku atkopšanās posmu, ilgāku liegumu vingrot un paliekošu rētu. Tādēļ visas ķeizarmammas-uzsitiet sev pa plecu, jo esat izdarījušas lielu darbiņu. 

Piedzimt ar stangu palīdzību

Toreiz, 2016.gadā, es gatavojos savām pirmajām dzemdībām. Kaut lasīju daudz stāstus un ievācu informāciju, tāpat nevarēju būt gatava tam, ko piedzīvošu, tādēļ vēlos padalīties atklāti ar savu visvisneticamāko un neaizmirstamāko dzīves pieredzi, kas fundementāli mainīja mani kā cilveku. Domāju, ka katru sievieti maina dzemdības, katrai tas ir lielākais piedzīvojums dzīvē. Kaut šī pieredze bija ļoti traumatiska, tā tomēr ir pieredze, kas man daudz ko iemācīja. Ar šo pieredzi nevēlos nevienu sabiedēt, bet iedvesmot un kārtējo reizi pierādīt, cik nopietna lieta tomēr ir piedzimšanas brīnums.

4.dienas pirms dzemdībām (40.nedēļā)

Sākšu ar to, ka tik ilgi gaidīju to dienu, domāju, plānoju, meditēju, bet nevarēju iedomāties, ka mums ies tieši tā. Kā zināms ārsti solīja jau dzemdēt no pilnām 37.nedēļām, mocījos ar regulārām un sāpīgām viltus kontrakcijām un citām sāpītēm. Noteiktais datums gan bija 20.augusts. 

19.augustā, no rīta, ap 11:00 sajutu stiprākas sāpes kā parasti, nevarēju vairs iemigt, kaut naktī bija slikti gulēts un nāca miegs. Piefiksēju, ka kontrakcijas ir ik pa 10 minūtēm. Gribēju sagaidīt, kad būs ik pa 5 minūtēm, lai dotos uz Rīgas Dzemdību namu. Iegāju ātri dušā, sāku vākt mantas, bet tad piefiksēju, ka kaut kas asiņo. Ļoti sabījos un zvanīju ātrajai palīdzībai, ar kuriem arī devos uzreiz ceļā. Zvanīju vīram, viņš arī no darba devās uz Dzemdību namu. 

Dzemdību namā ierodoties, atvērums bija tikai 3 cm. Un noskaidroju, ka asiņošana nav nekas traks vai neparasts, viss esot labi.  Iekārtojāmies dzemdību palātā. Tur sēdēju uz bumbas, staigāju, pārelpoju kontrakcijas, kuras bija ik pa 5-7 minūtēm. Takā man paaugstinājās spiediens un pulss bija ātrs, tad pieslēdza pie toņiem (speciāla aparāta, kas mēra bērna sirdspukstus un kontrakciju stiprumu/gaitu) un lika gulēt gultā- tur arī nogulēju visu dzemdību laiku. Ap 15:30 pārbaudīja atvērumu- tikai 4 cm, bet sāpes ik pa 4 min. Tādas, ka asaras man pašas bira no acīm...tajā brīdī sāpes bija diez gan neizturamas, ņemot vēra, ka bija jāguļ nekustīgi.

Man ir astma un pulmonologs bija norādījis, lai izmantoju epidurālo anestēziju dzemdību laikā, lai novērstu lēkmes risku. EA ievadīja, tas nemaz nesāpēja. Ātri vien sāpes beidzās un varēju uzelpot. Pat ar vīru pajokojāmies un parunājāmies. 

18:45 pārbaudīja atvērumu- tie paši 4 cm. Izlēma pārdurt ūdeņus. Kontrakcijas palika stiprākas, bet ne pietiekoši stipras, tāpēc 20:30 lēma par labu stimulācijai ar oksitocīnu, kuru laida caur sistēmu vēnā.. uzreiz cipari aparātā sāk kāpt lielāki un izteiktāk jūtu spiedienu dzemdē, bet ne sāpes. Ap 21:00 atvērums bija jau 7 cm. Vecmāte lika pasaukt, kad sāku just spiedienu, bet es tādu just nesāku. Ap 23:00 atvērums jau bija 10 cm.

Edvardiņa pirmā bildīte 3.dienā

Tad arī sākās lielākais darbiņš. EA efekts bija izgājis un to arī neviens vairs nepapildināja. Gan vīrs, gan pati teicu, ka es to varu, man sanāks, biju saviļņota pat ja sāpēja, jo likās, ka tūlīt mazais būs pie mums. Ap 00:10 jau sākam saprast, ka tik viegli nenāks mazais ārā. Teica, ka mazajam jau galviņa tūlīt būs ārā un nav tālu, lai spiežu.. mazajam sāka pēkšņi palikt sliktāki toņi, bet man pacēlās spiediens un pulss. Saprata,ka steigā jāvelk ārā ar vakūma palīdzību. Nu jau sāpēja tā, ka raudāju un spiedu, kad liek un kā liek...vairākas reizes mēģināja ar vakūmu, bet nekas nesanāca.  Man jau iestājas panika, liekas, ka ārstiem arī. Ap 00:30 tika steigā pieaicināti vairāki citi ārsti- kopumā 2 bērnu ārsti, 2 vecmātes, 2 ārsti un anesteziologs. Vīru lūdza iziet ārā. Varu iedomāties kā viņš jutās. Nu jau es sāpēs kliedzu un nevarēju nomierināties, jo kontrakcijas likās ir bez pauzēm un man sākās panika. Man sāka laist iekšā spinālo anestēziju kā pie ķeizara- teica, ka veiks iegriezumu un vilks ar stangām. Anestēzija neiedarbojas tik ātri. Dakteri teica lai elpoju, ka mazajam skābeklis trūkst.. tad nu tas 5 min saņēmu visus spēkus kādi man jebkad bijuši, skatījos griestos un elpoju cik spēka..jutu, ka sāpes pazūd lēnām. Tad veica iegriezumu- jūtu, ka viss apakšgals saplīst pamatīgi. To skaņu es vienmēr atcerēšos. Tad dakteri teica, ka nu būs nepatīkami, bet man jāguļ mierīgi.. centos pēdējiem spēkiem saņemt sevi rokās..ielika stangas un vilka... vilka, bet nesanāca viegli izvilkt,jo nabassaite bija ap kaklu, atkal vilka...un tad ar trešo reizi jūtu milzīgu atvieglojuma sajūtu. 00:55 mazais beidzot bija piedzimis- uzlika man uz punča. es laikam biju šokā. Turēju viņu, nespēju noticēt, ka man ir bēbītis. 

Dodoties mājās

Pēc minūtes paņēma viņu nost, pārbaudīja, pateica viņa svaru, garumu (53 cm un 3.420 kg) un ielika inkubatorā, aizveda uz intensīvās terapijas nodaļu. Man pieslēdz 2 sistēmas, jo cik sapratu man bija smags stāvoklis. Vīram arī pa ceļam parādīja mazo gaitenī, viņš vienmēr stāsta, cik ļoti īpašs mirklis tas bijis. Tad mani sašuva un sākās baigais drebulis. Beidzot arī vīru man pielaida man klāt. Viņš man nesa karsto šokolādi, lai beigtos drebuļi. Abi bijām nenormāli satraukti, bet es zināju, ka mazajam viss būs labi.

Beigās mazais pavadīja intensīvās terapijas nodaļā gandrīz 3 dienas. Viņam no stangām brūce pie pierītes un pie actiņas-paveicās, ka stanga netrāpīja pāris mm uz vienu vai otru pusi. Mazajam galviņa bija sapampusi un pat kompreses lika, izlēma laist arī antibiotikas, jo saķēris kādu infekciju tik ilgi pavadot dzemdību ceļos. 

Es pati nespēju ne pakustēties, ne paiet pirmo dienu, bez vīra netiktu galā. Kā piecēlos, tā ģību nost. Lēna garā man palika labāk. Tās dienas vakarā vīrs ar ratiņkrēslu veda mani uz intensīvo, lai redzu mazo. Uzreiz man bija motivācija celties un ātrāk atgūties. Nākamajā dienā jau uz intensīvo gāju pati, protams vīra pavadībā aiz rokas..Tajā ziņā ģimenes istabiņas ir brīnišķīga lieta, jo iedomājos kā būtu to visu pārdzīvot vienai. 

3.dienas vakarā mazais jau bija pie mums istabiņā. Kopumā visi ārsti un vecmātes atzina, ka mums ar mazo sargeņģelis klāt stāvējis un ka atkopjamies pārsteidzoši labi. Tad arī izlēmām, ka dosim dēliņam 2 vārdus, lai otrais ir kā spēka vārds. 7.dienā mēs izrakstījāmies un vedām mazo Edvardu Jāni mājās. 

Pateicos Dievam katru dienu, ka mums viss ir labi un viss beidzās labi. Lai arī traģiska un smaga, bet tā tomēr ir mana pirmā dēliņa dzimšanas diena un ,paskatoties uz manu mazo brīnumiņu, saprotu, ka bija vērts visam tam iet cauri. Šobrīd viņam ir 2.9 gadi. Vienīgās sekas smagajām dzemdībām ir rēta uz pierītes (kā mazajam Harijam Poteram), kā arī iespējama runas aizture, par ko jau konsultējāmies pie neirologa. Viņš ir ļoti mīļš un jūtīgs, brīnišķīgs puika. Un lai vai kā- kad Edvardiņam bija 7 mēneši, tad pieteicās otrs bērniņš, par spīti visam, kas noticis, manī vairs nebija bailes, jutos stipri drošāka un pārliecinātāka par sevi. To arī novēlu citām- neļaut sliktai pieredzei sevi nobaidīt, bet kā reiz rast spēku no tās situācijas, kā saka- what doesn't kill us, makes us stronger. 

Ilgi lolots sapnis- bērniņš

Kad redzam laimīgas ģimenes bildes, skaisti pozējošu sievieti gaidībās, vecāku lepošanos ar saviem bērniem-bildēm Instagram un citos sociālajos tīklos, tad reti aizdomājamies, ka katram ir savs stāsts...un iespējams, ka tas nebūt nav tik vienkārši-kļūt par ģimeni. Kā turpināt cerēt uz laimi pēc 2 zaudējumiem...?

35.nedēļā, 2016.gadā, gaidot Edvardiņu

Diez gan agrā vecumā aizdomājos par dzīves jēgu. 14 gadu vecumā man bija skaidrs, ka vēlos ģimeni, vēlos būt mamma, vēlos ātrāk izaugt, lai visu šo piedzīvotu, jo tā jau no sākta gala bija un ir manas dzīves jēga. Mans pirmais vīrs aizgāja viņsaulē pārāk ātri un mums neizdevās īstenot sapni par ģimeni. Drīz vien apprecējos ar savu bērnības draugu un uzreiz arī nolēmām- vēlamies ģimeni, vēlamies bērniņu. Toreiz likās, kas tad tur var būt tik grūti?

Viss sākās skaisti. Bērniņa pieteikšanos ļoti gaidījām. Kad testā drīz vien bija redzamas 2 svītriņas, tad nespējām noticēt lielajai laimei. Domājām kā sauksim mazo, ko darīsim ar viņu...no pirmajām dienām jau sarunājāmies ar viņu. Vēl nebiju tikusi līdz pirmajai vizītei pie ginekoloģes, kad sākās dīvaina asiņošana. Tālāk pieredzējām būšanu Gaiļezera slimnīcā, kur it kā apstiprināja, ka viss esot labi. Tālāk- 8.nedēļā jau bija vizīte pie ginekoloģes, kur arī apstiprināja to, ka viss ir labi. Līdz 11.nedēļā uzzinājām, ka bērniņam sirsniņa ir apstājusies un jāveic būs arī tīrīšana. 

Šoks, neizpratne, dusmas, sāpes...kāpēc es, kāpēc mēs? Nekad neaizmirsīšu to lielo pilnīgā tukšuma un sāpju sajūtu, kad pamodos pēc tīŗīšanas. Bija sajūta, ka ir nomiris bērniņš, tik ļoti gaidītais. Un jā- tas bija bērniņš un vēljoprojām sirds par to sāp, nav nozīme, ka viņš vēl bija mazs. Un tad es uzzināju, ka tā notiek bieži, tā notiek daudzām! Aptuveni katrai 7. sievietei?!  kāpēc par to nerunā? kāpēc tur sevī? Bieži par gaidāmo mazo pasaka tikai pēc 1.skrīninga, kas ir ap 12 nedēļām. Tātad mēs nezinām, cik ģimeņu piedzīvo SA (spontāno abortu) vai MA (missed abortion), cik sievietes iekšēji nes šīs sāpes..un arī cik vīrieši,jo viņiem sāp tik pat ļoti. Tādēļ es izlēmu par to uzrakstīt, jo tas ir kaut kas, kas notiek visu laiku...un arī mani tas skāra. 

Pēc 2.zaudējuma-kopā vēl stiprāki.

Iekšēji jutu, ka tomēr esmu gatava atkal mēģināt un drīz vien atkal bija 2 košas svītriņas grūtniecības testā. šoreiz laimi aizēnoja šaubas, bailes...šoreiz jau vēlējos pati sekot līdzi analīzēm. devos tās nodot uz Gulbja laboratoriju. Analīzes vēru vaļā trīcošām rokām- sliktas...atkal jutu, ka viss sagrūst. Ārstes pirmā doma- ārpusdzemdes grūtniecība. Devos uz Stradiņu slimnīcu, kur mani aizsūtīja mājās, jo viss taču esot labi. Tā nu es pati gāju ik pa pāris dienām nodot analīzes, kuras nebija iepriecinošas. Tad aizgāju pie ginekoloģes IVF centrā, kur man veica usg ļoti rūpīgi 2 dakterītes...un jā- labajā olvadā pamanīja augļa oliņu. Tā nu atkal nonācu tajā pašā Stradiņu nodaļā, kur veica tīrīšanu iepriekš. Man lika dzert zāles un tādā veidā grūtniecību izbeidza. Lika nogaidīt pusgadu un mēģināt atkal, nenolaist rokas un neatgriezties pie viņiem vairs. Ejot prom teicu- visu labu, nevis uz redzēšanos.

Tā visa bija dikti sāpīga pieredze. Nekad nedomāju, ka tādas lietas notiks arī ar mani. Bet man nekad nebija doma padoties. Sakārtojām dzīvē vairākas lietas un aptuveni pēc pusgada pieteicās bērniņš. Analīzes bija labas jau no sākta gala, bet bailes nekur nepazuda. Toties par spīti visam- šoreiz viss bija izdevies...šoreiz mēs jau gaidījām savu Edvardiņu...Bet par to jau citā rakstā. Ja arī Tev sāpējis, esi zaudējusi bērniņu, tad nepadodies. Es tiešām ticu liktenim...ticu,ka visam ir savs iemesls, galvenais ir nepadoties bailēm, neļaut tām vadīt dzīvi. Ticu,ka Dievs nevienam  neuzliek vairāk par to, ko katrs spējam nest.

Dienā, kad uzzinājām, ka gaidām Edvardiņu.