Divi zem Divi

Brālīši cālīši-Marts un Edvards

Pirmais gads būs visgrūtākais,pirmais gads būs traks-to dzirdēju,kad gaidīju otro mazulīti. Kad mēs plānojām bērnus ar mazu vecuma starpību,tad es īsti nedomāju par to,kas mūs sagaidīs. Es zināju,ka es nevaru to iztēloties un nemaz arī nemēģināju sevi satraukt ar liekām domām. Man pietika zināt,ka brālītis piedzims,kad pirmajam būs 1.4 gadiņi. Speciāli arī nekā negatavojāmies,viss likās organiski rit savu gaitu. 

Rīgas Zoo

Jā, tagad atskatoties uz pirmo gadu,varu atzīt,ka tas bija grūts, bet atkarīgs kā uz to skatās. Tādēļ varu aptuveni pastāstīt,kas man likās grūtākais,kā arī kādēļ kopumā šis gads man daudz ko iemācīja. 

Katram jau arī iekšējās rezerves ir tik, cik ir. Pirmā gada laikā es atklāju, cik tās ir man un kad nepieciešams emocionālo krātuvīti atkal uzpildīt. Bez mūsu radiem,kuri mazos abus regulāri pieskatīja,tas nebūtu iespējams. Un tad domāju,ka būtu diez gan izdegusi. Arī laika gaitā vīrs piefiksēja,kad nepieciešams kāds spontāns brauciens visiem kopā vakarā kaut vai uz jūru. Šis ir viens no svarīgākajiem aspektiem, jo cik pārgurusi mamma var dot saviem bērniem? Ja saka,ka nepieciešams ciems,lai uzaudzinātu bērnu,tad cik liela pilsēta nepieciešama,lai uzaudzinātu bērnus ar mazu vecuma starpību? Visa ciema atbildība uz mammu...ideāli,ja tētis arī maksimāli pieslēdzas. Vēl ideālāk,ja palīdz tuvākā ģimene....vai arī ir iespēja algot regulāri auklīti. 

Kas reāli bija pats grūtākais? 

rīta selfijs, februāris 2018.

Posms pēc dzemdībām (man akūta ķeizara),Marta alerģija un kolikas, iziešana ārā vienai ar abiem, slimošana-gan bērnu,gan mana, maz miega naktī. 

Mani vismīļākie parūpējās,lai pirmās 3 nedēļas pēc dzemdībām es nepaliktu viena ar abiem. Bet jebkurā gadījumā nebija iespēja pilnīgi netraucēti un mierīgi abiem gulšņāt gultā vai iziet garajās 3h pastaigās. Tāpat ēst jāgatavo lielajam,jāmaina pamperi,jāliek dušā. Centos maksimāli necelt vecāko pirmās 3 nedēļas. Bet kad viss ļoti sāp,tad jebko darīt ir grūti,bet nav izvēles..ir jādara. Kopumā gandrīz visu pirmo gadu bija vāveres riteņa sajūta,bieži dabūju apsēsties un atvilkt elpu tikai bērnu diendusas laikā,ja tas arī izdevās. 

Martam ap 2 nedēļām sākās pamatīgas kolikas,bet raudāšana likās trakāka kā ar pirmo. Tas manī

Martam 6 ned, Edvardam 1.6 gadi

radīja bažas. Ņemot vērā,ka viņš stipri atgrūda pienu jau kopš dzimšanas un raudāja,kad negulēja,bet aizmiga,jo bija pārguris no raudāšanas,tad devāmies pie alergologa. Pat nezinu kā funkcionēju tajā laikā. Atceros,ka Edvards mēdza aizmigt pat uz grīdas,kamēr es rokās mierināju traki raudošo Martu. No 5 nedēļām Marts sāka ēst tikai speciālo maisījumu bez piena olbaltuma un bez laktozes, 2.dienā jau trakā raudāšana beidzās. Tad palika tikai tipiskas kolikas,kas katru vakaru ap 19:00 sākās kā raudāšana un nemiers,identiski kā Edvardam..arī līdz pusgadam. Bet mēs tikām šim pāri. Nu tas liekas tik sen...cik ātri pagaist negatīvais tomēr. 

Kā iesim ārā ar 2 maziem? Par to gan domājām...Edvards sāka staigāt 2 nedēļas pirms piedzima Marts. Mēs jau pirms viņa dzimšanas iegādājāmies tandēmratus Icandy Pear,jo tie bija vienīgie rati,kuri ielien mājas liftā. Dzīvojam mēs 7.stāvā. Rati bija salīdzinoši viegli. Grūtākais bija abus

2.pastaiga, es pati vēl nespēju pastumt
ratus operācijas dēļ.

mazos saģērbt,pašai sataisīties un tikt līdz ārdurvīm. Šobrīd tas man aizņem 5-10 minūtes,bet agrāk ap 20-40 minūtēm. Īpaši ilgi ziemā. Ārā ejot, arī bija jāplāno,kad mazais gulēs,paspēt uzķert brīdi,kad ir paēdis,bet vēl nav kašķīgs palicis. Gulēt sākumā mazākais gāja,kad kādu 1h bijis nomodā-tātad bieži. Jāsaplāno viss,lai arī lielajam pastaigas laikā negribās ēst,neuznāk kašķis. Aptuveni zināju,ka Marts gulēs ap 1h miedziņus un tā arī gājām ārā 1x vai 2x dienā uz šiem miedziņiem. Dienas vidū abus centos likt gulēt uz diendusiņu līdzīgi vai vienlaicīgi. Ar laiku tas sāka izdoties arvien labāk. Šobrīd pārsvarā guļu kopā miedziņu ar abiem. Ap Marta 5 mēnešiem sākām izmantot parastos pastaigu ratus,kuriem nolaižās mugura pilnībā. Dažreiz Martu ieliku ergosomā un Edvards sēdēja ratos. Garākās pastaigās šobrīd pat izmantojam 2 ratus.

Problēma, ar kuru nebiju rēķinājusies-slimošana. Ar vecāko dēliņu bijām pie neirologa,kad viņam bija ap 1.6 gadiem. Neirologs neieteica apmeklēt pirmsskolu,jo teica,ka Edvards nav gatavs vēl un reāli 1 nedēļu noies,bet 3 slimos. Negribu iedziļināties visās detaļās,bet kopš sāka iet dārziņā no 2.1 gada-pusgada laikā nogāja aptuveni mēnesi kopumā. 

Oktobris 2018.

Pēc pusgada Edvardu izlēmām vairs nelaist privātajā dārziņā, bet no šī rudens dārziņa gaitas uzsāks abi. Cerēsim,ka lielumu abi būs izslimojuši. Tagad zinu kā tas ir-būt slimnīcā ar tik maziem. Kopumā slimošanu dēļ 3 reizes nācās paviesoties slimnīcās. Tas laikam bija visvislielākais izaicinājums. 

Protams ir grūti,kad bērni slimo,bet vēl grūtāk ir aprūpēt slimus maziņos,kad pati esmu slima. Ja man otreiz būtu otra iespēja,tad es Edvardu nelaistu dārziņā nemaz. Iemesls tik trakām slimošanām gan jau ir psihosomatisks,lai gan saka,ka tāds reāli esot pirmais gads,kad uzsāk dārziņa gaitas. Vienīgais,ka ir daudz labu piemēru,kur pēc šāda trakā pirmā gada,kad daudz slimoja abi reizē, otrais gads ir stipri veiksmīgāks. Uz to arī ceru. 

Par miegu varu teikt tikai to,ka man pirmā gada laikā liela ekstra bija 4 h miega no vietas. Vispār dzīvoju lielā miega badā. Vecākais naktīs murgo,mazākais cēlās ēst. Tas ir brīžos,kad abi bija veseli,ja slimi-miegs praktiski nebija. Laikam arī miega trūkums vājināja manu imunitāti. Miega trūkuma dēļ arī dažreiz uznāca depresīvākas domas un raudulīgums. Kaut esmu tiešām pozitīvs cilvēks. Šajos brīžos mani glāba doma,ka varēšu palūgt mazos kādam pieskatīt un doties ar vīru divatā kādā izbraucienā. Kad jutu,kad ūdens jau smeļas mutē,tad centos ko ieplānot,kaut kur izrauties. 

Māmiņu kluba festivālā,
jūnijs 2018.

Bet viss kopumā skatoties nemaz nav tik neiespējami,nemaz nav tik grūti,kā varbūt biju gaidījusi. 

Ar mazajiem kopā devāmies izbraucienos un ekskursijās pa Latviju,uz vīra darba festivālu, uz Māmiņu kluba festivālu, kur piedalījāmies parādē ar tandēmratiem, svinējām savas laulības baznīcā un Marta kristības,pat dzīvokli izremontējām. Tas viss pamatā prasa pamatīgu un kārtīgu plānošanu un sagatavošanos. Jāizplāno,kad un kur mazie varētu gulēt,ēst,kad mainīt pamperus. Jāsakārto soma ar vajadzīgo,paņemot papildus šo to negaidītām lietām-rezerves drēbes,papildus ūdeni utt. Pirmajā mēnesī es taustījos vēl,bet ātri piešāvos un somu spēju salikt pāris minūtēs. 

Arī sadzīviski neteiktu,ka nevarēju tikt galā. Pagatavot ēst un sakārtot māju,nomazgāt traukus arī pietika laika. Vienīgais man nepatika,ka tas atņem laiku mazajiem,vismaz 1h dienā. Tādēļ šobrīd man ir palīgs-robotiņš grīdai un traukus mazgā trauku mašīna. Labākie 2 pirkumi. Pat vingrošanai bieži atlika laiks un spēks. Un vakaros,kad mazie jau ap 20:30 bija aizmiguši,kopā ar vīru varējām pavadīt laiku divatā. 

Liepājā, oktobris 2018.

Šobrīd,kad Martam ir 1.5 gadi un Edvardam tuvojas 3 gadu jubileja,tad teikšu,ka jā-pirmais gads bija grūts, bet ir forši un bija forši. Šī gada laikā es no apzinīgās mammas paliku par apzināto mammu,kura saprot savus bērnus labāk,kura iedziļinās un ieklausās savos bērnos,kura uzticās savai iekšējai balsij. Mani bērni ir mana lielākā bagātība. Un vēl es sapratu,cik liela nozīme ir manam vīram. Sapratu,cik patiesībā mēs esam laba komanda. Es iemācījos plānot savu laiku,kā arī vēl vairāk priecāties un novērtēt visu labo,kas man ir dots. Sapratu,ka esmu daudz spēcīgāka kā man likās,bet tai pat laikā priecē,ka drīkstu justies arī vāja,drīkstu raudāt,paīdēt,pasūdzēties un ka es tikšu uzklausīta,atbalstīta un samīļota no maniem visiem 3 brīnišķīgakiem vīriešiem. 

Kad domāju-kā bija būt mammai diviem zem divi gadi? Man nāk prātā citāts no "Sekss un Lielpilsēta"...kad viņas viena otrai jautāja,kad tu pēdējo reizi juties laimīga,tad Šarlote atbildēja-:"Katru dienu, ne visu dienu katru dienu,bet katru dienu."

Bērni ar mazu vecuma starpību? Jā!

Varbūt kāds domāja,ka esam traki,kad paziņojām,ka gaidu otro.😁 Tas nebija ātrs un nepārdomāts lēmums. Sākumā tas bija kā joks,ka vajag otru bērniņu. Līdz reāli sākām runāt par to,ka 2 bērni līdz 2 gadi patiesībā nav sliktākais variants. 

Tīri finansiāli sanāk izdevīgi 2 bērniņi līdz 2 gadi,jo tad māmiņai maksā par otru visu tāpat kā par pirmo. Ļoti daudz lietas jau ir no pirmā palikušas,kā arī viss svaigā atmiņā. Kā saka-pie vieniem pamperiem. Nemaz nerunājot par to,ko viens no otra iegūst augot kopā kā gandrīz dvīņi. Mūsu dēliņiem ir 1.4 gadi starpā. Sanāk,ka vecākais pat neatceras,ka bijis vienīgais šobrīd. Vienmēr arī biju gribējusi 2 mazus bērniņus, bet to, ka tik ātri domāšu par otro- to paredzēt nevarēja gan. 

Jāpiekrīt gan,ka tas nav cilvēkiem ar vājiem nerviem. Jābūt gataviem uz ļoti daudz ko. Nesen draudzenei rakstīju tādus kā + un - bērniem ar mazu vecuma starpību. Par daļu no plusiem un mīnusiem uzrakstīšu tagad, vēlāk taps raksts arī par to, kā gāja, kad brālītis piedzima. Bet pamatā- ja tā ir izvēle, nevis likteņa pirksts, tad jādomā ar sirdi...jo sirds jūt vispareizāk. 

Kā ir būt stāvoklī,kad mājās jau ir viens maziņš?

Man personīgi likās tīri normāli līdz 34.nedēļai,kad mana spēja iet kā tankam patiesi izbeidzās. Sanāk paliku stāvoklī,kad Edvardam bija 7 mēneši. Pirmo testiņu taisīju kopā ar vīru...tikai, kad tests nožuva, bija redzama blāva svītriņa, bet es jau jutu-Ir! Tā bija liela laime. nu vairs nebija atpakaļ ceļa.

12.ned stāvoklī ar Martu

 Atceros,ka grūtas bija negulētās naktis,jo ap pusgadu Edvards sāka naktīs murgot. Un arī sākumā sliktā dūša traucēja. Kādu laiku ar kamolu kaklā devu viņam putru,jo nespēju paskatīties uz to konsistenci. Sākumā bija liels nogurums un bieži gulšņāju blakus Edvardam uz paklājiņa,kamēr viņš spēlējās.  Kad kristījām Edvardu, tad jau varēja manīt vēderu, bet nevienam neteicām. Jau 10.nedēļās neko noslēpt neizdevās vairs. Un ap 12.nedēļām biju nepārprotama grūtniece. Bet nu gandrīz katru dienu gāju 2x ārā un kopumā 2.trimestri baudīju, jo tas iekrita vasarā,kura bija lietaina un man kā reiz pa prātam. Devāmies visādos izbraucienos, cik nu varējām-ekskursijās,uz festivāliem,uz kāzām. Man paveicās,ka Edvards bija ļoti mierīgs mazulis. Dienās,kad bija bezspēks,skatījāmies kopā Mašu un lāci, kā arī citas multenes. 

Centāmies saplānot tā,lai uz visiem skrīningiem ejam kopā ar vīru, Edvardu atstājot vīra mammai. Uz vizītēm pie ginekologa 1x sanāca iet kopā ar Edvardu,bet nu plānošana ir mana stiprā puse un sanāca saplānot parasti pieskatītāju. Tādā veidā arī Edvards pakāpeniski sāka pierast pie citiem.

3D usg bilde

Pēc Edvarda 1 gada dzimšanas dienas uzzinājām,ka mums būs otrs puisītis. Dikti grūti gāja ar vārdiņa izvēli,jo abus savus mīļākos puišu vārdus jau ielikām Edvardam- Edvards Jānis. Bet pēc ilgiem meklējumiem palikām pie vārdiņa-Marts. To pateicām tikai dažiem,jo negribējās negatīvus komentārus. Mums nebija cita varianta un negribējām šo prieku sabojāt,zinot,ka cilvēki mēdz komentēt. Arī ar otro gājām uz 3D usg,lai apskatītu mazulīti. 28.nedēļā esot vislabākais laiks. Tas ir vienmēr tik mīļi- redzēt mazulīti reālajā laikā, kā viņš kustās. 

No 34.nedēļas sāka kāpt spiediens un parādījās sirdsklauves,sāka reibt galva. Sākās arī aktīvas viltus kontrakcijas. Tad sapratu,ka jāsāk piebremzēt ar mājas tīrīšanu un samazināju aktivitātes kopumā. Tieši tajā nedēļā bija fotosesija,uz kuru saņēmos un jutos labi. 

35 nedēļas-ļoti liela, ļoti grūti

Grūtākais bija pēdējais mēnesis,jo biju ļoti liela. Knapi Edvardu varēju pacelt,nomazgāt,vēl viņš sēdēja barošanas krēsliņā,takā jācilā iekšā,ārā. Atceros kā 1x lifts saplīsa un bija jātiek pašai augšā uz 7.stāvu ar ratiem un Edvardu. Grūti kopumā bija pat paiet un ļoti gribējās īstu pirmsdzemdību atvaļinājumu-gulēt kājām

1.janvāra rīts

gaisā,izgulēties...bet nu tas nespīd,ja mājās ir viengadnieks.😃 Marts bieži dikti staipījās un spārdīja mani no iekšpuses, jo bija liels un tiešām vietas bija maz. 35.nedēļā man bija 3.usg,kur solīja,ka dzims jau drīz,pat ātrāk,jo esot iegurnī un ļoti liels. Tā nu es turpināju gaidīt. Pienāca Ziemassvētki,tad Jaunais Gads. Visi brīnījās, ka mēs vēl 2in1. Un drīz vien bija klāt gandrīz jau noteiktais datums. Pēdējā mēnesī vīrs ļoti palīdzēja,jo vienai būtu bijis par grūtu. Un tas bija brīdis, kad Edvardam tētis kļuva pat svarīgāks par mani, bet man kaut ka nelikās tas, kas slikts..kā reiz priecājos par viņu tuvo saikni. 

Edvards sāka staigāt 1.4 gadiņos.. tieši neilgi pirms piedzima Marts.. vismaz man nebija jāķer skrienošais viengadnieks. Kā arī viņš bija ļoti viegls,takā pacelt spēju, bet nu tāpat bija grūti. Edvardam bija konkrēts dienas režīms un sanāca kopā pagulēt arī diendusu. 

Martam visu sagādājām vēlāk kā Edvardam, somu sāku kārtot pēc 3.usg,kad solīja iespējams ātrāk. 

Kopumā dikti gaidījām dzemdības un visu saplānojām,lai būtu Edvardiņam pieskatītāji uz to laiku. Noteiktais datums bija 10.janvāris, Marts piedzima 9.janvāra rītā, kaut no pilnām 37.nedēļām darījām gandrīz visu, lai ātrāk sāk dzimt. Ļoti daudz staigājām, kaut iešana sagādāja lielas sāpes. Bet tikai pirms noteiktā datuma izdevās mazo pierunāt nākt ārā. 😊

Vēlāk sapratu,ka bijām patiesi izvēlējušies labu starpību mazajiem,jo Edvards nebija greizsirdīgs,pats vēl dikti maziņš. Un, tikai pēc pusotra gada sasniegšanas, Edvardam sākās divgadnieku krīze.Jo ar divgadnieku,manuprāt,dažbrīd ir psiholoģiski grūtāk kā ar viengadnieku. Un prieks,ka visu grūtnieces emociju buķeti izbaudīju pirms Edvarda krišanas zemē un citiem "labumiem". Savā ziņā es saskatu vairāk plusus,nekā mīnusus tik mazai starpībai. 

Otrā grūtniecība,tāpat kā pirmā, bija ļoti īpašs laiks. Tikai otrajā reizē zināju,cik jauks iznākums no tā visa būs.  Tieši otrajā reizē es jutos kā plaukstošā grūtniece, tiešām izbaudīju to laiku, cik nu varēju. Cepuri nost visām mammām, kuras zin kā tas ir, cepuri nost mammām, kurām ir vairāki bērniņi viens pēc otra. Es uz to apzināti nesaņemtos. Šobrīd Martam ir 1.4 gadi-tik pat cik bija Edvardam, kad viņš piedzima, es baudu to, ka lēnām paliek vieglāk. vai man bijusi vai ir sajūta, ka kādu apdalu ar mīlestību? Nē, nav. patiesi nav. Drīzāk žēl, ka nebiju tik pašpietiekama un apzināta (nevis apzinīga) mamma ar pirmo un pati mums sagādāju liekas problēmas, jo gribēju darīt "kā pieņemts", nevis kā labāk tieši mums. Ar laiku iemācījos paļauties uz sevi, vairāk ieklausīties Edvardā. Mans moto ir tas, ka mīlestība vairo mīlestību. Jo vairāk ir ko mīlēt, jo labāk. Un nekas jau nav lielāks kā mīlestība pret saviem bērniem. Un kas zin...varbūt kādreiz vēl izbaudīšu īstu pirmsdzemdību atvaļinājumu, kad gulēšu ar kājām gaisā un abi dēli man pienesīs visu 😁 

34.ned-fotosesijā