Uz Tartu ar bērniem

Vienam liksies,ka kaut kur doties ar 3 maziem bērniem ir grūti,citam liksies,ka tas ir vieglāk. Vai tas man liekas viegli? Nebūt nē. Bet tas ir tas pats,kas būšana vecākiem...vai tas ir viegli? Nē,bet ir aizraujoši, tas dod lielāku jēgu visam. Ja mēs dotos bez bērniem,tad iespējams būtu citi apskates objekti,bet tieši bērni ir tie,kuru dēļ apskatām tik daudz fantastisku vietu. 

Kā izlēmām doties uz Igauniju? 

Katru gadu ap šo laiku sanāk kāds izbrauciens ar nakšņošanu- ap manu vārda dienu. Parasti iekrīt zelta rudens un skaists rudenīgs laiks. Šoreiz vīram bija atvaļinājums un sapratām,ka kaut kas jāsaplāno ir. 

Vienu vakaru lieku gulēt Elzu un domāju,ka vispār Igaunija ir tepat blakus-1h braucienā no Cēsīm. Nekad neesmu tur bijusi. Un jau sen gribu aizbraukt uz AHHAA centru. Papētīju,ka no Cēsīm līdz Tartu ir 2h brauciens. Ceturtdien nolēmām,ka dosimies un rezervējām neatmaksājamu viesnīcas nr. 

Kur palikām pa nakti?

Mēs meklējām dzīvokli vai māju- tādu vietu,kur 5 cilvēki var palikt vienā numurā/dzīvoklī. Parastajās viesnīcās piedāvāja ņemt 2 numurus,ko mēs nevēlējāmies. Booking.com izleca Stay to Stay apartments istabas un paņēmām šo variantu. Bijām apmierināti ar dzīvoklīti. Pozitīvi,ka viss uz kodiem un nav iesaistīts pat personāls. Kods atnāk uz epastu,brauc un ej iekšā. Mājīgs 2istabu dzīvoklītis ar mazu virtuvi,bez plīts,bet ar kafijas aparātu,mikroviļņu krāsni,tējkannu. Iekārtots gaumīgi,viss no Ikea. Man kā Ikea fanam bija prieks. Patika noteikums,ka pēc 22:00 jābūt klusumam,un tā arī bija. Visi ērti sagulējām un baudījām mierīgu naktsmiegu bez skaļiem kaimiņiem. Bet no turienes līdz centram brīdis jābrauc,kas nav problēma,ja ir sava mašīna. 

Bet kas notika pirms brauciena? 

Protams,Mērfijs atkal uzdarbojas un tieši tad,kad paņem neatmaksājamu viesnīcu. Ko mēs nekad iepriekš nebijām darījuši,jo ar maziem bērniem ir tik grūti saplānot un paredzēt. Parasti rezervējām jau izbraucot vai vēlu iepriekšējā vakarā. Edvards sāka dikti klepot,ka likās,ka viss būs jāatceļ. Un man sākās lielas iesnas. Piektdien no rīta devāmies mežā uzņemt spēkus,karsējām kājas karstā ūdenī, Edvards elpoja jūras ūdeni ar speciālo aparātiņu,pūtām degunos,kaklos..  Mēs noteikti nebūtu aizbraukuši,ja nebūtu jau samaksājuši. Bet brīnums-sestdienas rītā Edvardam tikai neliels piesmakums,kas pārgāja jau pirms bijām Igaunijā un man iesnas vairs nebija. Tad nu no rīta kravāju mantas un sēdāmies mašīnā ap 09:00. 

Bet kā ar pandēmiju un ceļošanu? 

Piektdienā, aizpildījām covidpass anketas,lai droši dotos uz Igauniju- par sevi un par bērniem. Bērniem līdz 12 gadu vecumam nav nepieciešamas ne vakcīnas,ne testi. Takā esam vakcinējušies,tad 2 minūtes un viss aizpildīts. Neviens neko mums nekur nepārbaudīja,bet vismaz,kā teica Mirttante -U menja vsje dokumenti porjadke. Tieši tādas pašas anketas bija jāaizpilda arī atgriežoties Latvijā- covidpase.lv. Redzējām,ka vienu Igauni pārbaudīja,takā labi,ka neriskējām. Vienīgi- mūsu kļūda,ka sākotnēji nesapratām,ka atgriežoties no augsta riska valsts,kas šobrīd ir arī Igaunija, bērniem (līdz 12 gadi,kas nav ar kovidpasēm) būs jāievēro nosacīta pašizolācija 10 dienas (vai 7 dienas un ja tests negatīvs,var doties uz skolu/pirmsskolu utt.). Bet takā tāpat bijām plānojuši nelaist Edvardu uz pirmsskolu vismaz nedēļu,lai kārtīgi izveseļo krekšķi,tad šis fakts mūs nesatrauca. Principā jebkurā gadījumā bez kovidpases doties uz Igauniji varētu nebūt dikti jautri,jo kafejnīcās un muzejos ieeja tikai ar kovidpasēm. Toties nav jāvelk maskas. Veikalos gan jāvelk maskas. Tas arī pamatā svarīgākais,kas jāzin par ceļošanu uz Igauniju pandēmijas apstākļos. 

Ko ņēmām līdzi?  

Takā braucam 1 dienas ceļojumos ik pa laikam,tad aptuveni jau zinu,ko ņemt līdzi un izteikam bez mantu kaudzēm. Līdzi 5 cilvēku ģimenei ņemu parasti- 

    1.somu ar ēdieniem-uzkodas,maizītes,ūdens. Kā arī termoss ar karstu ūdeni + maisījums Elzai, kā arī kādu jau gatavo veikala biezenīti (viņai šobrīd 9 mēneši). Bieži paņemu arī siltu tēju termosā mums pašiem. 

    2.Somā ir rezerves drēbes- 1 komplekts katrai dienai. Nepārspīlējot. 

    3.Visādas higiēnas lietas,kā kosmētika, dušas želeja,šampūns, zobu birstes. 

   4.Papildus atsevišķi vai apģērbu somā lieku-   

  4.1.pases,dzimšanas apliecības utt. 

 4.2. Zāles-pretsāpēm,caureju,plāksterus. 

 4.3. telefona lādētājus, datoru (dažreiz paņemam līdzi portatīvo). 

 4.4. bērnu guļammantas, Elzai ligzdiņu,jo viņa tajā vēl guļ un jūtas droši arī citur.  

 5.Manā rokas somā būs līdzi telefons, maks, kāda mantiņa Elzai, knupīši, Elzas pudelīte ar ūdeni. 

Ko redzēt Tartu? 

Mēs pat nepamanījām,kad iebraucām Igaunijā. No Valkas uz Valgu. Tad aptuveni 1h jābrauc cauri laukiem,pa šoseju līdz pilsētai. Vīram kā autovadītājam likās interesanti,ka Tartu ir vairāk vienādas nozīmes krustojumi,nevis zīmes- dodiet ceļu un galvenais ceļš. Pilsētā arī notiek ceļu remontdarbi,bet viss skaidri saprotams. 

Kur mēs devāmies:

   

1.AHHAA zinātnes centrs. Edvards pēc apmeklējuma teica,ka būvēs tādu Latvijā. Ceru,ka Cēsīs uzbūvēs Kosmosa izpētes centru,kā esam dzirdējuši,jo tāda līmeņa zinātnes muzejs ir fantastiska vieta,kur apgūt ko jaunu ne tikai bērniem,bet arī pieaugušajiem. Mēs noteikti dosimies vēlreiz atkal,jo vēlēsimies aiziet arī uz planetāriju. Informācija te bija arī latviešu valodā. Pavadījām tur 2h,sagurām,jo aktīvi pētīt nemaz nav tik viegli. Bet ir iespēja iziet no centra un atgriezties atpakaļ ar tām pašām biļetēm. 

   

2.Ledus laikmeta muzejs. Izglītojoša ekspozīcija par zemi un klimatu no leduslaikmeta līdz mūsdienām. Bērniem dikti patika siena,ko var izkrāsot. Man personīgi patika ļoti jūras pasaules ekspozīcija un tumšā telpa,kurā varēja vērot ziemeļblāzmu. 

   

3.Igauņu tautas muzejs. Nu šis ir muzeju muzejs. 2016.gadā radīts mūsdienu arhitektūras brīnumdarbs,kas mani uzrunāja jau kā ēka vien. Pats muzejs inovatīvs, pārsteigumu pilns,ļoti interesantā veidā pasniegta informācija,kas spēj aizraut. Te arī iespēja doties ārā un atgriezties dienas laikā atpakaļ. Mēs muzejā bijām 2h un beigās jau sagurām. Viennozīmīgi patiks visiem. 

   

4.Apgrieztā māja. Atrodas pretī Igauņu tautas muzejam. Mājā sanāk pavadīt dažas minūtes,bet ar to arī pietiek,lai izbaudītu galvas griešanos un jokainu sajūtu,ko rada mūsu smadzenes,kad redzam slīpu virsmu un visu otrādi. Bērniem patika,man arī. Vienreiz jau var izmēģināt,interesanta pieredze. Iesakot neēst pirms došanās,kā arī labāk skaidrā prātā (tas ballētājiem). 

   

5.Tartu pilsētas vecpilsēta,promenāde. Apskatījām vecpilsētu,skaisto promenādi, Doma baznīcas drupas. Skaista,romantiska studentu pilsēta. 

Kā kopumā mums patika?

Ir palikusi laba pēcgarša pēc šī brauciena. Ir vēlme atgriezties,jo daudz ko neredzējām,piemēram, Rotaļlietu muzeju, Tartu universitātes un dabas muzeju, akvaparku, observatoriju un vēl šo to. 

Bijām ieplānojuši apstāties Valmierā vai Valkā,ja būs vajadzība,bet gan turp,gan atpakaļ bērni nogulēja praktiski visu ceļu. 

Protams,ka neiztikt arī bez tekstiem- esmu noguris,cik var iet, kad būsim klāt, man sāp jau dibens. Neiztikt bez čīkstēšanas,bez kašķīšiem,besīšiem,bet kopumā teiktu,ka šoreiz nebija tik traki kā biju gaidījusi. Viennozīmīgi visi bijām ļoti apmierināti ar izbraucienu. 

4.trimestris daudzbērnu ģimenē

Par 4.trimestri sauc pirmos 3 mēnešus pēc dzemdībām-laiks,kad bērniņš adaptējās pasaulītē un visi pierod viens pie otra. 
Sākšu ar to,ka man ir paveicies- man vienmēr pēc dzemdībām darbojas laimes hormoni,kas palīdz tikt galā un pārvarēt miega badu un citas grūtības. Šie pirmie nu jau gandrīz 3 mēneši bijuši tik ļoti piepildīti ar emocijām,ka grūti par to rakstīt īsi,bet rakstīšu kā ir- gan labo,gan grūto.

 
Kad Elza piedzima,tad pirmās 2 dienas es fiziski jutos drausmīgi slikti,tik slikti kā nekad,jo nespēju paiet,pakustēties. Tādas atsāpes nebiju gaidījusi,kā arī bija tiešām ļoti sāpīgi pēc ķeizara. Par dzemdībām ir iepriekšējais raksts. Šis bija otrais ķeizars un neatceros,ka pēc pirmā būtu bijis tik traki. Vīrs tika galā ar bebi tās dienas uz 100%,jo es nespēju pat viņu noturēt. Pirmo nakti mazulīte tikai gulēja un modinājām uz ēšanām. Jau no sākta gala viņai bija jaukta ēdināšana- krūtspiens+maisījums. Mums Dz.namā lika parakstīt papīru,ka piekrītam dot maisījumu,takā nav tā,ka tur visiem to uzspiež. Un mēs aizpildījām tabulu,kur norādījām,cik ml maisījuma apēdusi,cik kakājusi daudz,cik čurājusi. Un arī to vai tikusi likta pie krūts. Tad nu vīrs rakstīja cītīgi tabuliņu. Otrajā naktī visu nakti bebīte raudāja,bet tā ir- tā ir 2.nakts krīze. Tad zīdainītis atpūties no dzemdībām un var sākt stāstīt savu sāpi. Tālāk Elziņa bija mierīgāka,daudz gulēja,ļoooti daudz un bija praktiski nereāli uzmodināt uz ēšanām. Bet ja ēda,tad daudz un tā arī svarā ņēmās labi pirmās dienas. 3.dienā Elziņu jau takā varēja izrakstīt,bet mani vēl ne,bet es palūdzu un tikām mājās 4.dienā,jo ļoti ilgojos pēc dēliņiem. Atmiņā vienmēr paliks tas kā Edvards skrēja pie māsas,tik ļoti priecājās. Un Marts priecājās par baloniem pie mašīnas :) Vispār tā došanās mājās ir  viens no dzīves augstākajiem laimes un lepnuma brīžiem, to ir grūti aprakstīt, bet tā ir tāda sajūta,kas nelīdzinās nekam citam. Tas ir tas,kas noslēdz to dzemdību posmu un tad sākas nākamais posms. 

Mājas man vēl 3 dienas bija pašai sev jāšpricē vēderā pote pret trombiem-pirmo reizi vispār ko tādu darīju..baisi un pretīgi,bet vajadzīgi,tad nu ik rītu saņēmos.
Kad man dzima pirmais-Edvards- tad Dz.namā teica,ka mājās taču ir grūtāk,jo ir jāgatavo ēst un vēl citas rūpes. Jā,tā ir..ar trešo es mazliet baudīju laiku dz.namā,kad varēju vai nu gulēt vai aprūpēt mazo.
Bet man strauji palika labāk un nedēļu pēc ķeizara jutos ļoti labi, pašai neticējās,ka tikko miru nost no sāpēm un pēkšņi ir labi. Elziņa gan bija sajaukusi dienu ar nakti uz pirmajām 2 nedēļām,kas mūs mazliet dzina izmisumā,jo bija bail,ka tas tā būs ilgi. Mēs abi uz maiņām mazo auklējām naktīs. Pa dienu bija nepamodināma uz ēšanām. Jau minēju,ka viņai bija jaukta ēdināšana no sākuma..vienu brīdi domāju,ka nu piens man maz, ka došu tikai maisījumu,jo tā jau ēd maz viņa. 2 dienas devu tikai maisījumu un tad kaut kā sapratu,ka piens krūtīs sarodas vairāk. Sapratu,ka vēlos tomēr barot pati mazo un ka vēlos pāriet tikai uz ēdināšanu ar krūti. Konsultējos ar krūtsbarošanas speciālisti un ģimenes ārsti,jo viņa ir zinoša šajos jautājumos. Nopirku svarus,lai svērtu bebi,lai saprastu,cik gramus īsti izēd. Starp ēdienreizēm papildus pienu pumpēju ar pumpīti, kā arī daudz dzēru māmiņu tēju. Kādu laiku tā cīnījos,bet Elza ļoti slinki ēda,ļoti maz un nemaz negribēja celties ēst..mazgājām viņu pirms ēšanas,bet arī bieži aizmiga pēc 5 min. Viņa nemaz negribēja "karāties krūtī",kas būtu bijis labi. Tad nu tomēr izsvērām,ka jādod klāt maisījums tik,cik būtu norma ēst uz viņas vecumu. Turpinājām jaukto ēdināšanu,bet 3 nedēļu vecumā atnāca slavenās kolikas. Viņa sāka no krūts izēst labi ja 10% no normas un maisīju arī švaki ēda. Tad vienā brīdī mums ik vakaru bija 2-3 h kliegšana mājās. Teikšu,ka dikti smagi. Es nebiju gaidījusi,ka tā būs,jo puikas raudāja,bet bija nomierināmi..nu stundu max raudāja,bet Elza..kliedza sarkana 3h!!! Bija vakari,kad abi brālīši atnāca pie manis,kad es jau izmisumā sēdēju pie Elziņas..un viņi mani apķēra..un mēs visi kopā paraudājām. Bet es vispār dikti turējos un centos saglabāt mieru,skaidroju puikām,ka māsa izaugs un tā neraudās,ka bebīšiem tā ir. Bet tas ir netaisni un briesmīgi,ka tik mazam bebītim ir tā jāraud un neko neviens nespēj izdarīt. Ārste ieteica dot aptamil komfort maisījumu,kas varētu palīdzēt mazliet. Dodot jebkādus pilienus,man likās,ka ir tikai trakāk,tapēc es tos vienkārši nedevu. Ar visu šo es arī atmetu ar roku cīņai par krūtsēdināšanu,jo sapratu,ka nekas tāpat nevairo pienu,ka tas paliek tikai mazāk,kā arī Elza ar visu maisījumu bija pieņēmusies pa mēnesi tikai ap 600 grami. 500 grami mēnesī ir minimālā norma. Tā ar trakajām kolikām visi sadzīvojām aptuveni mēnesi,tad sāka palika labāk. Raudāšana vairs šobrīd nav katru vakaru,tā ir īsāka un īsti vairs nav koliku raudāšana...drīzāk noguruma besītis un nespēja aizmigt vai tml.Bet Elza šobrīd vismaz guļ diez gan labi- ēd 1x vai 2x naktī, kas ir no 20/21 līdz 6/7 rītā. šajā ziņā nevaru baigi sūdzēties- vismaz šobrīd :) 

 
Vēl man bija komplikācijas ar rētu,kas slikti dzija tieši vidū. Beigās atrisināju to visu- ar veco labo zeļonku,ko ginekoloģe ieteica pasmērēt. Šobrīd rēta liekas jau sadzījusi,nekas nesāp un viss ir labi.
Bet ar visām trakajām kolikām,ar rētas komplikācijām,kaut kā jau tikām galā un ikdiena bija un ir diez gan mierīga un normāla. Brālīši arī dzīvojas pa mājām un pirmsskolu neapmeklē. Ja neskaita 4 dienas,ko aizgāja-atnesa iesnas Elzai,Martam iesnas ir un vēl Edvardam bija vīruss ar vemšanu. Viņiem ir dienas režīms. Brīžos,kad Elza guļ- es atpūšos,laiku veltu sev un dēliņiem. Cik nu spēks-darbojamies,spēlējamies, runājamies. Daudz ejam ārā. Vakaros pārsvarā vīrs mazos liek dušā un lasa pasaku,bet es lieku gulēt Elziņu. Vīrs strādā no mājām,tādēļ visu laiku ir blakus. Daļēji tas ir grūti,jo tad pazūd tā robeža starp darbu un mājām,bet vispār mums tas der,jo lai vai kā- tomēr esam visi kopā,vīrs var pieslēgties arī mums.

 
Mēs arī devāmies garākā 2 dienu izbraucienā uz Ventspili,kas izvērtās fantastisks. Tā bija kā dāvana man uz 29 gadu dzimšanas dienu un uz mūsu 6 gadu kāzu jubileju. Sapratu,ka patiesi nav jābaidās kaut kur doties ar zīdaini. Bet ceļošana pa Latviju ir mūsu ģimenes hobijs un prakse šajā ar maziem bērniem ir jau paliela. Jā,tā ir liela plānošana un tai pat laika spēja būt spontānam. Mēs vispār regulāri kur dodamies,tādēļ meklējam lielāku mašīnu.

 
Vēl 2 mēnešos Elziņa tika pie pirmajām lielajām potēm,pēc kurām bija temperatūra un lielas vēdersāpes. Labi,ka tas ir beidzies,bet uz 4 mēneši jau nākamās potes. Runāšu ar ārsti,ka varbūt labāk sadalīt potes,nevis visas uzreiz.

 
Vakar pirmo reizi uz pāris stundām devāmies tikai ar vīru divatā pabraukāt pa Latviju. Patiesībā tas ir ļoti vajadzīgs- laiks divatā,kaut uz brīdi. Ikdienā ne vienmēr ar zīdaini tas izdodas. Un lai vai kā,bet nogurums arī dod pa nerviem un veicina kādus konfliktus. Tas ir neizbēgami- nekad nebūs tā,ka zīdainītis attiecības uzlabos..zīdainītis parādīs visu,kas kaitina otrā un liks risināt neatrisināto. Galvenais jau labāk būt tam gatavam. Mums abiem jau mazliet tā strīdu risināšanas taciņa ir iemīta,kas palīdz,bet tāpat mēdz būt grūtāki brīži. Tomēr beigās saprotam,ka esam komanda un izdodas visu izrunāt.

 
No praktiskās puses- nesen arī pārbīdījām mēbeles dzīvoklī,lai radītu lielāku plašuma sajūtu,jo dzīvoklis mums nav no lielākajiem,bet šobrīd mums ir ērti. Brīdī,kad prasīsies lielākas telpas,šis dzīvoklis būs nomaksāts un varēsim to izzīrēt,lai celtu māju vai pirktu lielāku dzīvokli. Bet kamēr bērni ir mazi- ir labi,ka telpu nav daudz,jo bērnus var viegli pieskatīt,pārredzēt visu, kā arī tāpat parasti viņi grib spēlēties blakus. Nesen lasīju 4 bērnu mammas ierakstu IG,viņa tieši minēja,ka arī nemaz negribētu lielāku dzīvokli,jo mazi bērni ir vieglāk pieskatāmi tieši mazākā dzīvoklī. Un mēs esam par minimālismu,tādēļ lieki mantas neuzkrājam. Un mēs esam Ikea fani- tur smeļamies idejas. Šobrīd arī tieši atrašanās vieta- pierīga,Olaine- ir ideāla,jo visi tuvākie radi ir rokas stiepiena attālumā,kas ar maziem bērniem ir mizlīgs bonuss. Takā ar dzīvesvietu un telpu esam apmierināti.

 
Kopumā ar Elziņas ienākšanu ģimenē,es pati sāku domāt vairāk par sevi un saviem sapņiem. Un kopumā- esmu ļoti laimīga. Būt daudzbērnu mammai noteikti ir mans aicinājums un nevaru iedomāties,ka būtu citādāk.

 
Un ja arī ir grūta diena,tad tas nav nekas tāds,ko ilga karsta duša,laiks ar vīru un laba filma nevarētu labot. Arī jebkādas pastaigas uzlādē. Un šobrīd Elziņa jau smaida un runājas ar mums. Brālīši ļoti mīl māsiņu. Nesen Edvards teica,ka viņš atceras,cik ļoti gaidīja māsiņu,cik ļoti priecīgs bija,kad pirmo reizi redzēja māsu..un viņš teica- es jūs visus ļoti mīlu. Marts bieži pavada laiku ar māsu un daudz runājās ar viņu. Ikdiena paiet kā jau ar bērniem-ņigu ņegu,bet tā jau arī ir jābūt. Es nemaz nevēlētos citu ikdienu.
Par visu jau nevar uzrakstīt,bet tāds aptuveni ir tas mūsu 4.trimestris. Tālāk tik jāgaida velšanās,rāpošana,pirmie soļi. Liekas,ka brālīši to gaida tik pat ļoti,cik es. Ja tev interesē vairāk mūsu ikdiena, tad vari piesekot arī IG man - monta.magdalena 

Piedzimt ar indukcijas un akūta ķeizargrieziena palīdzību

 

4.dienā

29.12.2020. rīts sākās ar to,ka naktī pirms ierosināšanas (indukcijas) gulēju tā,ka nedzirdēju modinātāju otro reizi dzīvē un mūs pamodināja vīra mammas klauvējieni pie durvīm,jo viņa nāca pieskatīt bērnus. 

Izrakstīsanās diena

Lai vai kā,mēs paspējām mierīgi aizbraukt un jau ap 8:30 stājāmies Rīgas Dzemdību namā grūtnieču nodaļā. Vīram bija prasītais negatīvais Covid-19 tests,tad nu abi varējām būt kopā. 

Sākumā klausījās bērns toņus, tad vēlreiz veica usg,lai pārliecinātos,ka bērns nebūs par lielu,ka guļ pareizi un ka uzsākt ierosināšanu ir droši. Šajā brīdī man sanāca pilnas 38 nedēļas pēc 1.skrīninga usg,jo tieši to ārsti ņem vērā,pēc mēnešreizēm rēķinot- 38+2 dienas. 

Tad ap 14:00 sāka ierosināt,nevis ar pulveriem vai gēliem kā bieži dzirdēts,bet ar speciālu baloniņu,kas ir drošāka metode pēc ķeizargrieziena. To var izmantot,ja ir vismaz 1cm atvērums,kas man jau bija. Man teica,ka baloniņš vērs vaļā visu un izkritīs pie 4cm atvēruma. 

Pēc tā ievietošanas man dažas stundas bija ļoti stipras un biežas kontrakcijas,kuru laikā vīrs bija lielākais atbalsts. Tālāk kontrakcijas visu nakti bija ik pa 10 un 15 min,ne pārāk spēcīgas,bet nu ne tā,ka varētu pagulēt. Rīta pusē tās palika ik pa 7 min,ne pārāk spēcīgas..pat vājas. Ik pa 4h bija jāiet uz toņiem un jāvēro kas notiek visu šo laiku. Rīta pusē ārste pārbaudīja atvērumu,secināja,ka neesmu pamanījusi,ka baloniņš jau izkritis, tā var gadīties. Tālākais plāns bija atvērt ūdeņus,lai virzītu procesu,jo kontrakcijas bija ļoti vājas. Atvēra ūdeņus..pirmo reizi es laikam tā riktīgi jutu šo lietu,jo iepriekš tos atvēra dzemdību laikā,kad jau bija EA ielaista. Tās bija varen dīvainas sajūtas,ka tur tek un tek... 

Tad mēs devāmies uz dzemdību bloku. Šeit es nokļuvu tai pat 5.palātā,kur biju dažas dienas atpakaļ ( lasīt iepriekšējā rakstā). Ar manu izvēlēto vecmāti sazinājāmies regulāri,bet nonācām pie secinājuma,ka man principā visu nosaka ārsts,ne vecmāte,man ir sarežģīts gadījums un līgumam nebūs nekāda jēga,pietam tajā dienā mana vecmāte bija dežūrā dzemdību blokā. Tā nu mani uzraudzīja daļēji viņa,cita jauka vecmāte un ārste,kas pieņēma 1.dzemības un zināja par to,cik tās bija traumatiskas. 

Pēc laika pārbaudot atvērumu, tika secināts,ka nekas nevirzās...diemžēl. man arī nemaz nebija vairs kontrakciju. Grūti pat saprast kapēc tā.. Tika lemts stimulēt,tādēļ ielaida man EA un sāka laist vēnā oksitocīnu. Pēc vairākām stundām un maksimālās devas nebija rezultāta. Dzemdei netika novērota īsti nekāda aktivitāte..līdz ar to nekas nevērās vaļā un arī varbūt kaut kad atvērtos- būtu nereāli izspiest bērnu bez kontrakcijām. Tādēļ lai nemocītu mani un bērnu tika lemts veikt akūtu ķeizargriezienu. Kā es jutos? Es nezinu. Es protams biju cerējusi dzemdēt pati,piedzīvot skaistas dzemdības,bet laikam jau Dievs zina labāk un tamdēļ tā sanāca,ka tiku atkal līdz ķeizaram. Šoreiz man bija bail,biju satraukusies,bija visādas trakas domas galvā. Protams atkal traki trīcēju un raudāju. Ķeizara laikā jābūt maskā bija,bet ja grūti elpot,tad liek skābekļa masku. Man nebija grūti elpot,man vienkārši bija panikas lēkme,kas pārgāja,kad mazo izcēla no punča un man parādīja. Tik skaista,maza kunkulīte. Tikai 3.3 kg un 54 cm. Mans mazākais bērniņš. Piedzima 15:54. Sabučoju un viņu aiznesa pie tēta. Tad es 4h atrados pēcoperācijas telpā līdz sāku labi just kājas. Un arī sāku just sāpes. Tālākās 24 h bija viens no ļaunākajiem murgiem kāds piedzīvots,kopš tā man tagad noteikti ir bail no operācijām,jo sāpēja rēta un vienlaicīgi bija atsāpes bez mitas,tā,ka paelpot nevar,pakustēties nevar. Pat paraudāt grūti,jo tā sāpēja. Es pēc ķeizara piecēlos tikai pēc 16h,raudot no sāpēm un ģībstot nost. Nākamās 24h bija arī lielas mokas,knapi var paspert soļus..un liekas,ka nekad nepaliks labāk. Visas zāles,ko man deva bija ar tādu minimālu efektu,pat stiprās. Pat meitiņu es nespēju noturēt. Vīrs bija mans stiprais plecs,jo aprūpēja mani un meitiņu uz 100%. Bez viņa vispār nezinu,kas būtu.. bet kopš 3.dienas no dzemdībām strauji palika labāk un mūs jau izrakstīja 4.dienā,jo es jutos patiesi labi. Un labi, ka tā, jo man un meitiņai jau vairs nebija tīro drēbju, ko mainīt. Kopumā grūtnieču nodaļā likās ļoti labs personāls, dzemdību blokā arī, bet pēcdzemdību blokā pārsteidza vecmāšu vēsā attieksme pret to, ka man reāli sāpēja nežēlīgi, bet viņas īsti neko nedarīja,. kaut varēja. Ap 23:00 ārstam šo teicu un viņa nebija priecīga...pēc tam no tām pašām vecmātēm bija pavisam cita attieksme. Zīmīgi, ka viņu maiņa iekrita pie izrakstīšanās....Bet nu neko, labi,ka vīrs bija blakus visu to laiku. 

Pie Nestes foto sienas

Meitiņa piedzima 30.12.2020. un tādēļ saņēmām dāvanā Nestes mazuļā pūriņu, vienu no pēdējiem, jo akcija tajā dienā noslēdzās. Tas viennozīmīgi ļoti iepriecināja. 

Pie izrakstīšanās mani sagaidīja mani dēliņi un vecākais skrēja un bučoja māsu uzreiz, mazākais bija mazliet apjucis, bet priecājās par baloniem uz mašīnas. 

Tagad pagājuši nedēļa..jūtos pat ļoti labi. Šuve pasāp gan,iedzeru kādus 2 paracetamolus dienā,bet ir labi. Takā mazā braši aug un kopumā viss ir diez gan mierīgi. Brālīši dievina māsu un kopumā ir labāk nekā gaidīju, ja vien mazā vēl naktīs ļautu vairāk pagulēt...bet tas viss pieder pie lietas.

Par visu sīkāk,par ikdienu var lasīt manā IG kontā- monta.magdalena

Gribu tik teikt,ka nekad nevar zināt kā viss būs. Galvenais,ka visi veseli un dzīvi. Bet ja salīdzina visas dzemdības,tad trakākās bija ar Edvardu,tad seko šīs un vieglākās bija ar Martu. Bet viss tas ir tā vērts,lai tiktu pie kuplas ģimenes.