Par 4.trimestri sauc pirmos 3 mēnešus pēc dzemdībām-laiks,kad bērniņš adaptējās pasaulītē un visi pierod viens pie otra.
Sākšu ar to,ka man ir paveicies- man vienmēr pēc dzemdībām darbojas laimes hormoni,kas palīdz tikt galā un pārvarēt miega badu un citas grūtības. Šie pirmie nu jau gandrīz 3 mēneši bijuši tik ļoti piepildīti ar emocijām,ka grūti par to rakstīt īsi,bet rakstīšu kā ir- gan labo,gan grūto.
Kad Elza piedzima,tad pirmās 2 dienas es fiziski jutos drausmīgi slikti,tik slikti kā nekad,jo nespēju paiet,pakustēties. Tādas atsāpes nebiju gaidījusi,kā arī bija tiešām ļoti sāpīgi pēc ķeizara. Par dzemdībām ir iepriekšējais raksts. Šis bija otrais ķeizars un neatceros,ka pēc pirmā būtu bijis tik traki. Vīrs tika galā ar bebi tās dienas uz 100%,jo es nespēju pat viņu noturēt. Pirmo nakti mazulīte tikai gulēja un modinājām uz ēšanām. Jau no sākta gala viņai bija jaukta ēdināšana- krūtspiens+maisījums. Mums Dz.namā lika parakstīt papīru,ka piekrītam dot maisījumu,takā nav tā,ka tur visiem to uzspiež. Un mēs aizpildījām tabulu,kur norādījām,cik ml maisījuma apēdusi,cik kakājusi daudz,cik čurājusi. Un arī to vai tikusi likta pie krūts. Tad nu vīrs rakstīja cītīgi tabuliņu. Otrajā naktī visu nakti bebīte raudāja,bet tā ir- tā ir 2.nakts krīze. Tad zīdainītis atpūties no dzemdībām un var sākt stāstīt savu sāpi. Tālāk Elziņa bija mierīgāka,daudz gulēja,ļoooti daudz un bija praktiski nereāli uzmodināt uz ēšanām. Bet ja ēda,tad daudz un tā arī svarā ņēmās labi pirmās dienas. 3.dienā Elziņu jau takā varēja izrakstīt,bet mani vēl ne,bet es palūdzu un tikām mājās 4.dienā,jo ļoti ilgojos pēc dēliņiem. Atmiņā vienmēr paliks tas kā Edvards skrēja pie māsas,tik ļoti priecājās. Un Marts priecājās par baloniem pie mašīnas :) Vispār tā došanās mājās ir viens no dzīves augstākajiem laimes un lepnuma brīžiem, to ir grūti aprakstīt, bet tā ir tāda sajūta,kas nelīdzinās nekam citam. Tas ir tas,kas noslēdz to dzemdību posmu un tad sākas nākamais posms.
Mājas man vēl 3 dienas bija pašai sev jāšpricē vēderā pote pret trombiem-pirmo reizi vispār ko tādu darīju..baisi un pretīgi,bet vajadzīgi,tad nu ik rītu saņēmos.
Kad man dzima pirmais-Edvards- tad Dz.namā teica,ka mājās taču ir grūtāk,jo ir jāgatavo ēst un vēl citas rūpes. Jā,tā ir..ar trešo es mazliet baudīju laiku dz.namā,kad varēju vai nu gulēt vai aprūpēt mazo.
Bet man strauji palika labāk un nedēļu pēc ķeizara jutos ļoti labi, pašai neticējās,ka tikko miru nost no sāpēm un pēkšņi ir labi. Elziņa gan bija sajaukusi dienu ar nakti uz pirmajām 2 nedēļām,kas mūs mazliet dzina izmisumā,jo bija bail,ka tas tā būs ilgi. Mēs abi uz maiņām mazo auklējām naktīs. Pa dienu bija nepamodināma uz ēšanām. Jau minēju,ka viņai bija jaukta ēdināšana no sākuma..vienu brīdi domāju,ka nu piens man maz, ka došu tikai maisījumu,jo tā jau ēd maz viņa. 2 dienas devu tikai maisījumu un tad kaut kā sapratu,ka piens krūtīs sarodas vairāk. Sapratu,ka vēlos tomēr barot pati mazo un ka vēlos pāriet tikai uz ēdināšanu ar krūti. Konsultējos ar krūtsbarošanas speciālisti un ģimenes ārsti,jo viņa ir zinoša šajos jautājumos. Nopirku svarus,lai svērtu bebi,lai saprastu,cik gramus īsti izēd. Starp ēdienreizēm papildus pienu pumpēju ar pumpīti, kā arī daudz dzēru māmiņu tēju. Kādu laiku tā cīnījos,bet Elza ļoti slinki ēda,ļoti maz un nemaz negribēja celties ēst..mazgājām viņu pirms ēšanas,bet arī bieži aizmiga pēc 5 min. Viņa nemaz negribēja "karāties krūtī",kas būtu bijis labi. Tad nu tomēr izsvērām,ka jādod klāt maisījums tik,cik būtu norma ēst uz viņas vecumu. Turpinājām jaukto ēdināšanu,bet 3 nedēļu vecumā atnāca slavenās kolikas. Viņa sāka no krūts izēst labi ja 10% no normas un maisīju arī švaki ēda. Tad vienā brīdī mums ik vakaru bija 2-3 h kliegšana mājās. Teikšu,ka dikti smagi. Es nebiju gaidījusi,ka tā būs,jo puikas raudāja,bet bija nomierināmi..nu stundu max raudāja,bet Elza..kliedza sarkana 3h!!! Bija vakari,kad abi brālīši atnāca pie manis,kad es jau izmisumā sēdēju pie Elziņas..un viņi mani apķēra..un mēs visi kopā paraudājām. Bet es vispār dikti turējos un centos saglabāt mieru,skaidroju puikām,ka māsa izaugs un tā neraudās,ka bebīšiem tā ir. Bet tas ir netaisni un briesmīgi,ka tik mazam bebītim ir tā jāraud un neko neviens nespēj izdarīt. Ārste ieteica dot aptamil komfort maisījumu,kas varētu palīdzēt mazliet. Dodot jebkādus pilienus,man likās,ka ir tikai trakāk,tapēc es tos vienkārši nedevu. Ar visu šo es arī atmetu ar roku cīņai par krūtsēdināšanu,jo sapratu,ka nekas tāpat nevairo pienu,ka tas paliek tikai mazāk,kā arī Elza ar visu maisījumu bija pieņēmusies pa mēnesi tikai ap 600 grami. 500 grami mēnesī ir minimālā norma. Tā ar trakajām kolikām visi sadzīvojām aptuveni mēnesi,tad sāka palika labāk. Raudāšana vairs šobrīd nav katru vakaru,tā ir īsāka un īsti vairs nav koliku raudāšana...drīzāk noguruma besītis un nespēja aizmigt vai tml.Bet Elza šobrīd vismaz guļ diez gan labi- ēd 1x vai 2x naktī, kas ir no 20/21 līdz 6/7 rītā. šajā ziņā nevaru baigi sūdzēties- vismaz šobrīd :)
Vēl man bija komplikācijas ar rētu,kas slikti dzija tieši vidū. Beigās atrisināju to visu- ar veco labo zeļonku,ko ginekoloģe ieteica pasmērēt. Šobrīd rēta liekas jau sadzījusi,nekas nesāp un viss ir labi.
Bet ar visām trakajām kolikām,ar rētas komplikācijām,kaut kā jau tikām galā un ikdiena bija un ir diez gan mierīga un normāla. Brālīši arī dzīvojas pa mājām un pirmsskolu neapmeklē. Ja neskaita 4 dienas,ko aizgāja-atnesa iesnas Elzai,Martam iesnas ir un vēl Edvardam bija vīruss ar vemšanu. Viņiem ir dienas režīms. Brīžos,kad Elza guļ- es atpūšos,laiku veltu sev un dēliņiem. Cik nu spēks-darbojamies,spēlējamies, runājamies. Daudz ejam ārā. Vakaros pārsvarā vīrs mazos liek dušā un lasa pasaku,bet es lieku gulēt Elziņu. Vīrs strādā no mājām,tādēļ visu laiku ir blakus. Daļēji tas ir grūti,jo tad pazūd tā robeža starp darbu un mājām,bet vispār mums tas der,jo lai vai kā- tomēr esam visi kopā,vīrs var pieslēgties arī mums.
Mēs arī devāmies garākā 2 dienu izbraucienā uz Ventspili,kas izvērtās fantastisks. Tā bija kā dāvana man uz 29 gadu dzimšanas dienu un uz mūsu 6 gadu kāzu jubileju. Sapratu,ka patiesi nav jābaidās kaut kur doties ar zīdaini. Bet ceļošana pa Latviju ir mūsu ģimenes hobijs un prakse šajā ar maziem bērniem ir jau paliela. Jā,tā ir liela plānošana un tai pat laika spēja būt spontānam. Mēs vispār regulāri kur dodamies,tādēļ meklējam lielāku mašīnu.
Vēl 2 mēnešos Elziņa tika pie pirmajām lielajām potēm,pēc kurām bija temperatūra un lielas vēdersāpes. Labi,ka tas ir beidzies,bet uz 4 mēneši jau nākamās potes. Runāšu ar ārsti,ka varbūt labāk sadalīt potes,nevis visas uzreiz.
Vakar pirmo reizi uz pāris stundām devāmies tikai ar vīru divatā pabraukāt pa Latviju. Patiesībā tas ir ļoti vajadzīgs- laiks divatā,kaut uz brīdi. Ikdienā ne vienmēr ar zīdaini tas izdodas. Un lai vai kā,bet nogurums arī dod pa nerviem un veicina kādus konfliktus. Tas ir neizbēgami- nekad nebūs tā,ka zīdainītis attiecības uzlabos..zīdainītis parādīs visu,kas kaitina otrā un liks risināt neatrisināto. Galvenais jau labāk būt tam gatavam. Mums abiem jau mazliet tā strīdu risināšanas taciņa ir iemīta,kas palīdz,bet tāpat mēdz būt grūtāki brīži. Tomēr beigās saprotam,ka esam komanda un izdodas visu izrunāt.
No praktiskās puses- nesen arī pārbīdījām mēbeles dzīvoklī,lai radītu lielāku plašuma sajūtu,jo dzīvoklis mums nav no lielākajiem,bet šobrīd mums ir ērti. Brīdī,kad prasīsies lielākas telpas,šis dzīvoklis būs nomaksāts un varēsim to izzīrēt,lai celtu māju vai pirktu lielāku dzīvokli. Bet kamēr bērni ir mazi- ir labi,ka telpu nav daudz,jo bērnus var viegli pieskatīt,pārredzēt visu, kā arī tāpat parasti viņi grib spēlēties blakus. Nesen lasīju 4 bērnu mammas ierakstu IG,viņa tieši minēja,ka arī nemaz negribētu lielāku dzīvokli,jo mazi bērni ir vieglāk pieskatāmi tieši mazākā dzīvoklī. Un mēs esam par minimālismu,tādēļ lieki mantas neuzkrājam. Un mēs esam Ikea fani- tur smeļamies idejas. Šobrīd arī tieši atrašanās vieta- pierīga,Olaine- ir ideāla,jo visi tuvākie radi ir rokas stiepiena attālumā,kas ar maziem bērniem ir mizlīgs bonuss. Takā ar dzīvesvietu un telpu esam apmierināti.
Kopumā ar Elziņas ienākšanu ģimenē,es pati sāku domāt vairāk par sevi un saviem sapņiem. Un kopumā- esmu ļoti laimīga. Būt daudzbērnu mammai noteikti ir mans aicinājums un nevaru iedomāties,ka būtu citādāk.
Un ja arī ir grūta diena,tad tas nav nekas tāds,ko ilga karsta duša,laiks ar vīru un laba filma nevarētu labot. Arī jebkādas pastaigas uzlādē. Un šobrīd Elziņa jau smaida un runājas ar mums. Brālīši ļoti mīl māsiņu. Nesen Edvards teica,ka viņš atceras,cik ļoti gaidīja māsiņu,cik ļoti priecīgs bija,kad pirmo reizi redzēja māsu..un viņš teica- es jūs visus ļoti mīlu. Marts bieži pavada laiku ar māsu un daudz runājās ar viņu. Ikdiena paiet kā jau ar bērniem-ņigu ņegu,bet tā jau arī ir jābūt. Es nemaz nevēlētos citu ikdienu.
Par visu jau nevar uzrakstīt,bet tāds aptuveni ir tas mūsu 4.trimestris. Tālāk tik jāgaida velšanās,rāpošana,pirmie soļi. Liekas,ka brālīši to gaida tik pat ļoti,cik es. Ja tev interesē vairāk mūsu ikdiena, tad vari piesekot arī IG man - monta.magdalena
